Ar nelielu līkumu nokļuvušas Valmierā (mana tēta reakcija uz viņa nepareizajām ceļa norādēm: "Ak, tu teici Valmiera. Man likās - Smiltene."), apsēdāmies pustukšā zālē ar domu vērot tikko izlasīto Šekspīra "Makbetu". It kā zināju, ka tas būs kaut kas citāds jeb uztveres ziņā visai sarežģīts divdaļīgs autorpriekšnesums (N.Naumanis), tomēr tam, kas uz skatuves notika un nenotika, laikam līdz galam nebiju gatava.
No Makbeta palikušas pieturzīmes, ar kurām režisors tad nu spēlējas pēc savas patikas (mūsu gadījumā gan nespēlējas tieši no skatuves, jo režisora ierasto vietu izrādē ieņēmis cits Valmieras teātra aktieris). Izrādes laikā izgāju cauri neierasti plašam emociju klāstam - brīžiem gribējās sajūsmā iesaukties, brīžiem spurdzu piedurknē, brīžiem palika slikti un brīžiem neizprantē vēlējos pamest teātra ēku. Tomēr "pamest ēku" nez kāpēc ne mirkli nav iespējams pat tad, ja to gribas, jo no izrādes nav iespējams novērsties. Neatliek nekas cits kā ar mazliet perversu baudu to skatīties līdz aprautajam galam.
Būtībā esmu līdz sirds dziļumiem pret teoriju "forma > saturs" un izrādes sākumā uz mirkli baidījos, ka tieši tas būs noticis šajā "Makbeta" interpretācijā. Tomēr, lai gan izrādē Saturs ir novirzīts fonā un brīžiem pat aizsūtīts mājās, neradās sajūta, ka tā vietu būtu ieņēmusi Forma. Drīzāk režisors kā tādas sīpola kārtas nomizojis nost lugas Saturu, atstājot ārkārtīgi subjektīvu, bet tajā pašā laikā saistošu Būtību, pieliekot tai klāt attālinātu, bet ne neatbilstošu Formu. Tāpat kā var priecāties par meistarīgi un pārliecinoši izteiktu viedokli, pat ja tas neatbilst tavējam, tāpat arī var baudīt Nastavševa "Makbetu" arī tad, ja ne vienmēr visur var saskatīt tā jēgu vai atbalstīt izvēlētos paņēmienus.
Tajā pašā laikā jāsaka, ka izrāde tomēr cenšas pagrābt nedaudz par daudz. Kā skatītāja jutos raustīta no vienas metaforas pie otras - te runa par teātra pasauli, te par nepiepildītām ilgām pēc turpinājuma, te - par varaskāri vai sabiedrības butaforisko skatījumu, meklējot (un bieži vien arī atrodot) it visā slavu un varu. Un tad pēkšņi pazūd visas saprotamās vai nesaprotamās alegorijas, atstājot uz skatuves vien pliku "Makbeta" dialogu. Vārdu sakot, nedaudz, pavisam nedaudz trūka kaut kāda viena fokusa, kas visu savāktu kopā. No recenzijām var noprast, ka parasti šo kopības un saistības izjūtu dod režisors, bet tad jātiek galā ar problēmu, ka reizēm režisors nevar ieņemt savu vietu.
Pēcgarša ir spēcīga, un man šķiet, ka izrādes dēļ noteikti vērts doties uz Valmieru. Tomēr vērts doties tikai tad, ja saprot, ka izrāde ir atvērta – ar noteikumu, ka atvērts ir arī skatītājs (M. Treile).
