11/06/2017

Ja tu ilgi dzīvo šaurā vidē, pēc kāda laika sāc saprast vai just, ka esi kaut kas īpašs vai ne īpašs, un šie secinājumi bremzē tavu radošo attīstību.

Ģirts Ēcis

10/06/2017

Karmena



Reizi pa reizei gadās izrāde, kura pa vienu ausi iesprūk iekšā, bet praktiski uzreiz pa otru ausi izsprūk ārā, neko sevišķi smadzeņu podā neatstājot. Gluži kā tāds teātra ekvivalents marinētam ingveram, šādas izrādes visnotaļ veiksmīgi aizskalo prom sezonas gaitā sakrājušās garšas, smaržas, emocijas un izjūtas. Šķiet, Rolanda Atkočūna "Karmena" ir tieši šāda tipa izrāde, lai gan diez vai tā gluži bija iecerēts.

05/06/2017

Trīne


Sākoties "Trīnei" Latvijas Nacionālajā teātrī, fiziski jutu, kā manus matus iekustina no zāles aizmugures nākošās nopūtas, bet teātra atmosfērisko gaisu piepildīja, kā es iztēlojos, pārsteigumā trīcošos pirkstos sažņaugtas pērles. Uz skatuves no nekurienes parādās Ulda Siliņa nešpetnais ģīmis, saplēš krūzi un jestri aizsāk Elmāra Seņkova raibo interpretāciju par Rūdolfa Blaumaņa klasiku.

17/05/2017

wrong crowd

Man, protams, prieks, ka mana ledusaukstā sirds tomēr vēl ir spējīga kaut ko just, bet vai tai obligāti ir jābūt sirdi plosošai vilšanās izjūtai par kārtējo gar degunu aizgājušo ceturtdaļfinālu?

01/04/2017

all work and no play

Īstenībā zināma burvība strādāt sestdienu rītos.

Dzīvoklis no rīta parasti pavisam kluss, pat kaķis negrib sestdienā celties. Uz ielām cilvēku un mašīnu maz. CoffeeInn rindas nav. Biroja ēka vispār izmirusi, ja atskaita apsargu un pa kādam klientam, kas nomaldījies. Varu lēnā garā dzert kafiju un krāmēties ar savām lietām, kuras pa nedēļu sakrājušās nepadarītas.

Heh. Varbūt tomēr Stokholmas sindroms.