Cerību ezers

Vladislavu Nastavševu mēdzu dēvēt par savu lielo teātra mīlu, tāpēc droši vien esmu sasniegusi tādu stadiju, ka viņš varētu uznākt uz skatuves un tikai nošķaudīties, bet es jau būtu absolūtā sajūsmā. Cerību ezers, protams, ir kas vairāk par šķaudienu, un, lai gan izrādes laikā brīžiem uzmācas no domas no sērijas 'nu un?', par izrādi domāju jau trešo dienu un diezin vai tuvākajā laikā pārtraukšu to darīt.

Equus

Equus manā apziņā ir sēdējis, kopš 2007.gada, kad Daniels Redklifs ļoti veiksmīgi centās izlauzties no Harija Potera tēla, tāpēc ļoti priecājos, kad Dailes teātris iekļāva šo izrādi savā repertuārā. Un savu priecāšanos man ne mirkli nav nācies nožēlot, jo Grozai-Ķiberei ir izdevusies spēcīga un motivējoša izrāde, kas, ja skatītājs ļauj, var satricināt līdz sirds dziļumiem un nelaist vaļā vēl ilgi (lai gan... ko tad es zinu – izrādi redzēju tikai vakar).