The nicest thing about feeling happy is that you think you'll never be unhappy again.

Manuel Puig

NĒ!!! Nē, nē, nē, nē, Manuel! Manuels reāli neko nesaprotu no dzīves, jo vismaz manā mazītiņajā visumā viss ir tieši otrādāk. Kad esmu laimīga, tad reāli kaut kur pakausī visu laiku aktīvi vibrē sajūta, ka tas taču tūlīt, tūlīt aprausies. Toties, kad esmu nelaimīga, tad šķiet, ka, lūk, šis stāvoklis gan nebeigsies vairs nekad manā dzīvē. Dumjais Manuels.

2015. gads grāmatās

Gandrīz jau beidzies kārtējais decembris, tāpēc, protams, pienācis laiks atskatīties uz iepriekšējā gada labāko lasāmvielu, kas paviesojusies manā "currently reading" plauktā. Šajā gadā mēģināju pieveikt 2015 Reading Challenge (spoilers: I failed), tāpēc daudzas no grāmatām tika lasītas, lai pieķertu klāt kādai kategorijai no saraksta, līdz ar to grāmatu izvēle varbūt tāda neierasta, jo, ja godīgi, tad man bija diezgan pagrūti atrast grāmatas, kas man vispār kaut cik būtu patikušas. Uz šīs gaišās nots tad arī sāksim...

Saruna ar manu klienti, kuras laikā man zvanīja kolēģe, lai apvaicātos, vai es pusdienās labāk vēlos burkānu vai biešu zupu:

Es: Vārdu sakot, iestāšanās process pilnīgi noteikti...
Iezvanās telefons
Es: Ļoti atvainojos. Šis ir svarīgs zvans, man jāpaceļ.
Kliente: Jā, jā, protams.
Nedzirdams jautājums no kolēģes telefonā.
Es: Burkānu.

Tādas tās lietas. Droši vien kliente tagad domā, kas tas varētu būt par svarīgu jautājumu, uz kuru atbilde ir "burkānu".

e.e.cummings

(i do not know what it is about you that closes

and opens;only something in me understands

the voice of your eyes is deeper than all roses)

nobody,not even the rain,has such small hands

Spēlmaņu nakts kopsavilkums 2013./2014. sezonai 2014./2015. sezonai 2013./2014./2015.gada sezonām:

- Labākais aktieris: Grūbe

- Labākā mazās formas izrāde: Seņkovs

- Labākā lielās formas izrāde: Nastavševs

- Grand Prix*: Seņkovs

Ar valsti viss kārtībā.

* jeb "You did a good job. You also did a good job. But the former did a better job." balva

Nezinu, vai ir vēl atbilstošāks brīdis atkārtoti skatīties "The Hour". Pirmajā sezonā par karu; otrajā - rasismu un atomieročiem. Protams, diezgan depresīvi, bet tai pašā laikā rodas zināma stabilitātes izjūta - pasaule vienmēr bijusi šausmu pilna, bet tā tik un tā turpinās.

Also, tas seriāls is the best thing since sliced bread. Ceru, ka tiem, kas bija atbildīgi par tā atcelšanu, šobrīd ir sevišķi riebīgas žagas, no kurām grūti tikt vaļā.

накалакала

Ko darīt, ja patīk taustiņu klabināšanas skaņa (jo galu galā ir nopirkts jauns dators), bet īsti nav ko rakstīt? Bez maz vai jāsāk ilgoties pēc universitātes, kad bija jādrukā visādas muļķības maģistra darbs.

Es zinu, ka tas nav īstās grāmatas apraksts, bet aptuveni tā es jūtos pēc "Far from the Madding Crowd" izlasīšanas. Acīmredzot Tomass Hārdijs bums me out.

Pamodās manī atkal kaut kāds nemiers, kas liek rakstīt grāmatu, kuras ideja pirms vairāk nekā četriem gadiem dzima Īrijā un kopš tā brīža nav mani tā īsti likusi mierā. Diemžēl ir tā, ka gribu uzrakstīt grāmatu, bet baigi negribu rakstīt. Piemēram, šodien uzrakstīju -50 vārdus (lasīt: izdzēsu divas rindkopas).

Pati sev sadomāju problēmas, un tad pati par tām čīkstu.

Cerību ezers

Vladislavu Nastavševu mēdzu dēvēt par savu lielo teātra mīlu, tāpēc droši vien esmu sasniegusi tādu stadiju, ka viņš varētu uznākt uz skatuves un tikai nošķaudīties, bet es jau būtu absolūtā sajūsmā. Cerību ezers, protams, ir kas vairāk par šķaudienu, un, lai gan izrādes laikā brīžiem uzmācas no domas no sērijas 'nu un?', par izrādi domāju jau trešo dienu un diezin vai tuvākajā laikā pārtraukšu to darīt.

Equus

Equus manā apziņā ir sēdējis, kopš 2007.gada, kad Daniels Redklifs ļoti veiksmīgi centās izlauzties no Harija Potera tēla, tāpēc ļoti priecājos, kad Dailes teātris iekļāva šo izrādi savā repertuārā. Un savu priecāšanos man ne mirkli nav nācies nožēlot, jo Grozai-Ķiberei ir izdevusies spēcīga un motivējoša izrāde, kas, ja skatītājs ļauj, var satricināt līdz sirds dziļumiem un nelaist vaļā vēl ilgi (lai gan... ko tad es zinu – izrādi redzēju tikai vakar).

Kad biju maza, naiva un dzīvoju mājā, kurai tobrīd bija tikai viens stāvs, istabā, kur man visvairāk patika spēlēties, pie sienas ar pelēkām tapetēm bija milzīga (vai vismaz manā prātā tā palikusi milzīga) sacaurumota Vācijas karte. Sacaumurota tāpēc, ka mēs pat to mēdzam svaidīt šautriņas. Lai vai kā, mani karte ārkārtīgi piesaistīja, tāpēc par Vācijas ģeogrāfijas zināšanu līmeni nesūdzos, bet sevišķi lielu uzmanību es vienmēr pievērsu lielākajai peļķei šajā kartē - Bodensee. Nosaukums man palicis prātā līdz pat šai baltai dienai, un esmu to šad tad iepinusi sevis rakstītos stāstos, jo, nu, man acīmredzot patīk lielas peļķes.

Liels bija mans pārsteigums, kad šodien, mirkli pirms uzbraukšanas uz prāmja, lai šķērsotu Konstances ezeru, pēkšņi kāds ieminējās, ka Vāciski to sauc Bodensee. Manas ģeogrāfijas zināšanas tātad būtībā var iet ieskrieties, ja jau pati to nebiju izfunktierējusi, bet ne par to šoreiz stāsts. Stāsts ir par to, ka šodien piepildīju vienu nelielu sapni, par kura eksistenci man iepriekš nebija ne mazākās nojausmas. Es jau tā "liela" ūdens tuvumā palieku dīvaina, bet šodien, esot pie un uz Bodensee, mani pārņema tāda pacilātības un bērnišķīga prieka sajūta, ka tikai stulbi smaidīju un nebiju īsti spējīga parunāt.

Dzīve/liktenis/insert-a-deity-here varbūt reizēm nedod to, ko pašai ļoti gribas, bet reizēm tā pasviež precīzi to, ko tobrīd vajag.
Par mazajiem prieciņiem ;)

Šodien darbā izklaidēju kolēģus ar stāstiem par to, ko bērnībā mēdzu prātuļot savā galviņā. Man šķiet, ka viņi sāk noticēt, ka es jau piedzimu pusmūžā. Case in point:

• pārlasījusies latviešu tautas pasakas, no visas sirds ticēju, ka mājas ar visām tām piederošajiem īpašumiem pienākas vecākajam dēlam, tāpēc aktīvi baidījos, ka mans brālis mani izliks un man nebūs kur dzīvot.
• bērnībā vienmēr gāju gulēt ar tādu mēreni nošņurkušu mīksto mantiņu (sunīti vārdā Reksis). Ļoti ilgu laiku pavadīju baidoties, ka mans nākotnes vīrs būs kategoriski pret to, ka, arī precēta būdama, turpināšu ņemt sunīti līdzi.

Dienas saruna

Ilze: Nav gluži tā, ka es vakar gāju bučoties, bet pietika jau padzerties, kad uz glāzes malas tā arī palika visa mana lūpukrāsa.
Alise: Apparently ar uzkrāsotām lūpām neko nedrīkst darīt.
Ilze: Dzert/ēst >>>> lūpukrāsa
Ilze: Lol, I am never going to get married

The Dutch tolerate a wide variety of lifestyles with the attitude that everyone should be able to live as they wish as long as they are not too much of a public nuisance.
The Dutch are very strict about planning and being on time when you have an appointment or date. It is better to show up five minutes earlier than arrive late.

Varbūt jāpārvācas uz Nīderlandi?

Atvaļinājuma vidū sapratu tādu lietu, ka, ja neesmu nāvīgi nogurusi, tad man ir problēmas aizmigt ātrāk par diviem naktī. No tā man būs secināt, ka pēdējo pusotru gadu esmu bijusi konstanti nogurusi, jo aizmigšanas problēmas man parādījās tikai atvaļinājumā. Well, what do you know!

Kā gadu iesāksi...

Īss pirmā janvāra rezumējums:

• Nenoskatījos līdz galam trešo Gredzenu Pavēlnieku.
• Vilcienā izspiedu no sevis pusotru teikumu franciski, ļoti samulsinot divas franču tūristes.
• Aizmirsu, ka, ja man iet labi, tad tas nenozīmē, ka visiem citiem iet labi. What's the opposite of 'raining on your parade'? Parading on your rain?
• Spriežot pēc pirmās gada dienas, šogad acīmredzot būšu overly dramatic.
• Neesmu nekur pierakstījusi, ne arī līdz galam noformējusi savas apņemšanās naivā cerībā, ka, ja viņas nekur neparādās pilnā formātā, tad varbūt izdosies tās piepildīt.

Jo vecāka kļūstu, jo nopietnāk attiecos pret Jaunā gada vēlējumiem. Skumjā Dumjā kārtā sāku tos uztvert par sava veida solījumiem no sērijas 'this is definitely going to happen to you' ar visu parakstu un zīmogu apakšā, Bring it on, 2015!