Dzeja

Vienmēr esmu domājusi, ka ar dzeju ir kā ar olīvām - tā ir acquired taste jeb kaut kas, pie kā jāpierod, ilgstoši un apzināti tajā iedziļinoties. Respektīvi, tikai pēc 10 vai 20 vai varbūt 200 dzejas krājumu rūpīgas izlasīšanas, rodas izpratne par to, kas tad tā dzeja tāda ir un kā to īsti lasīt. Diemžēl nekad neesmu varējusi piespiesties paņemt rokās tos n dzejas krājumus, tāpēc uz JRT izrādi Dzeja Māras Ķimeles režijā gāju ar zināmām šaubām, vai tā ir izrāde, ko man vispār vajag redzēt. Vajadzēja.

Milēdija

Dž. Dž. Džilindžers šķiet aizlaidis ‘biskuc’ šķībi. Protams, varētu diskutēt par to, kur tieši viņš gribēja aizlaist ar to brīnumu, kas vērojams uz Dailes teātra skatuves, un varbūt, ka tas bija tieši tikpat šķībi, cik paredzēts, bet man bija krietni par šķību.

Dejas Lūnasas svētkos

Nākamajā dienā pēc izrādes "Dejas Lūnasas svētkos" noskatīšanās izlasīju Nacionālā teātra mājaslapā ievietoto izrādes aprakstu, kurš vēsta, ka "Piecas lieliskas aktrises slavenā īru dramaturga Braiena Frīla lugas iestudējumā par to, ka sieviete savā būtībā var būt diezgan neprognozējama un bīstama persona". Ja atskaita to, ka teikumā vismaz manai ausij nedaudz pietrūkst vēl kāda darbības vārda, parādās jautājumus arī par to, vai izrāde, ko vakar skatījos ir tā pati, kuras aprakstu lasīju dienu vēlāk. Jo par sievietes neprognozējamību vai bīstamību neko daudz no izrādes neiemācījos. Vispār laikam neko daudz no izrādes neiemācījos, bet, šķiet, ka nebija īsti arī paredzēts. Lai vai kā, par visu pēc kārtas...

Vējiem līdzi

Jāsaka, ka no "Vējiem līdzi" biju gadiem ilgi apņēmīgi izvairījusies, jo jau no dziļas bērnības, kad visas manas ģimenes sievietes skatījās uz Klārku Geiblu, es ļoti skaidri zināju, ka man līdz sirds dziļumiem nepatīk Skārleta, bet Rets vispār ir reti sastopams idiots. Tā nu es grāmatai nemaz arī neķēros klāt par spīti morālai šantāži no draudzenes puses, un "Vējiem līdzi" laimīgi noliku plauktiņā ar lietām, par kurām es nemaz nevēlos interesēties. Tomēr kaut kas mani raustīja nopirkt biļetes uz Dailes teātra izrādi. Varbūt esmu mazohiste, jo izrāde ilgst piecas stundas (!!!) un gāju uz to ar domu, ka man netīk ne stāsts, ne tā varoņi, ne Artūrs Skrastiņš. Varbūt tas bija vienkārši fakts, ka uz to izrādi bija atlaides. We'll never know.

Lielākoties Naumaņa izteikumi mani dzen izmisumā, bet reizēm var atrast ko asprātīgu (un arī kā naglai uz galvas). No "Vējiem līdzi" (Dailes teātris) recenzijas:

[...] izrādes fināla ainas nēģeru koris, kad tumšos tērpos, kas atgādina tipiskas ķīniešu vai korejiešu darba drēbes, kādas esam raduši redzēt propagandas fotouzņēmumos no ĶTR vai Ziemeļkorejas ziņu aģentūrām, uniformēta "darbaļaužu masa" pa kāpnēm ilgi un draudīgi tuvojas skatītājiem, refrēnā dziedot: "Rīt, rīt, rīt." Kas būs rīt? Vispasaules proletariāta revolūcija? Melno okupācija? Kā saka, ņepoņal. Toties efektīgi.

Es laikam daudz ko atdotu, lai man kaut kas rūpētu tik ļoti, cik Taubem literatūra.