Tāda dīvaina sajūta (kā jau viņas visas). Pieliku punktu grāmatas otrajam melnrakstam. Ar smagu roku to novietoju patālākā mapītē desktopa stūrī un ļāvu sev mapīti atvērt tikai pēc dzimšanas dienas. Lai domas nogulsnējas un varbūt parādās kāda objektivitātes palieka manā skatījumā (maz ticams).

Pati sev pierādīju, ka tā gluži nav, ka ar vienas štruntīgas grāmatas uzrakstīšanu, biju izsmēlusi visu savu rakstīšanas potenciālu - ir galvā un pirkstos materiāls vēl citām, varbūt štruntīgākām, bet varbūt labākām. Uzrakstīju vēl vienu. Ko nu? Kurā brīdī parādās tā padarīta darba sajūta?