Ar latviešu dzeju un prozu esmu uz Jūs. Bet Ziedoni mīlu no visas sirds, tāpēc šovakar, pārlasot vienas no mīļākajām rakstnieka rindām, ir ļoti skumji. Un pēkšņi šķiet tik ārkārtīgi zīmīgi, ka svētdien tika nopirktas biļetes, lai vēlreiz dotos uz "Ziedonis un Visums".

Man ir pašam savs ēzelītis. Iekšējais ēzelītis. Mēs it kā labi saprotamies, bet dažkārt es domāju, ko vērts ir intelekts, ja nevar savu iekšējo ēzeli uzvarēt? Kā vērts, cik vērts? Ja es viņu uzvarētu, tad manis vairs nebūtu.

Es reiz redzēju, kā ēzelītis kāpj kalnā, un visu sapratu.

Ceļš gāja augšup pa kalnu, ēzelītis kāpa, līdz pusceļā apstājās. Ausis kustinādams, skatījās, brīnījās, pagriezās un klusītēm, lēnītēm gāja atpakaļ.

Es uzreiz sapratu viņa dvēseli. Uzgāja augšā tā mierīgi, klup, klup, augstu uzkāpa, paskatījās apkārt, palūkojās pa labi, pa kreisi, uz visām pusēm, apjēdza pasauli, viens pats tur pastāvēja. Likās, ka teju, teju, viņš ies tālāk, bet viņš pagriezās un gāja atpakaļ. Es sapratu viņa dvēseli, jāliek viņam miers.

Vieglas smiltis, Ziedoni!