teātra tumsa

Disclaimer: piedodiet man manu banalitāti.
Salīdzinoši nesen pār mani nāca apgaismība, ka būtībā vēl esmu mazs bērns, jo man ir bail no tumsas. Precīzāk, gluži kā anekdotē par bailēm no zobārstiem, kuri lielos daudzumos var paslēpties tumsā, man vienkārši ir bail no klaiņojošiem suņiem, kuri var izdarīt tieši to pašu. Lai vai kā, stāsts šoreiz ne par to, kāpēc man nepatīk tumsa, bet par to, kāpēc patīk.

Ir tāda tumsa, ko man patīk saukt par "teātra tumsu". Tas ir tad, kad priekškars vēl ir ciet, bet gaismas jau nodzisušas, tāpēc zālē ir tāda pilnīgi melna tumsa*, ka nevar redzēt pat paša roku sev tieši degungalā. Gluži kā Ziedoņa Melnajā pasakā. Un gaiss smaržo pēc teātra putekļiem, bet apkārt nedaudz čum un mudz pārējie skatītāji, cenšoties ērtāk iekārtoties savās lētākās vai dārgākās vietās. Tā pat nav tā pati tumsa, kas dažreiz ir pēc izrādes, jo tad pa galvu maisās visādas domas un apcerējumi par redzēto, un reizēm tajā pēc-izrādes tumsā nedaudz salūst sirds vai gribas smieties, vai histēriski raudāt un cerēt, ka gaisma tuvākajā laikā ieslēgta netiks. Bet teātra tumsas laikā, pirms-izrādes tumsas laikā, pakrūtē lido melni taureņi un kādā prāta nostūrī varbūt arī parādās pa kādam melnam, apkaltušam sapnim, bet visam pāri ir melna, silta, putekļaina, teātra tumsa, no kuras reizi pa reizei iznirst kas bezgala ģeniāls.




*Šādos brīžos nedaudz ienīstu mobilos telefonus, jo viņi bojā manu teātra tumsas brīdi.