Bridžetas Džounsas gay best friend Toms pazaudējis telefonu, un tas ir nokļuvis miskastē. Viņa tam dodas pakaļ.

Ended up flinging long leather jacket on top of bra and knickers and going out into street to wait till Tom rang the phone so could find out which [bin] it was in. Was just standing on wall peering into the dustbins when a familiar voice said, 'Hello.'
Turned round and there was Mark Darcy.
'What are you doing?' he said.
'I'm waiting for the dustbin to ring,' I replied with dignity, pulling jacket around self.
'I see.' There was a pause. 'Have you been waiting... long?'
'No,' I said carefully. 'A normal amount of time.'
Just then one of the dustbins started to ring. 'Ah, that'll be for me,' I said and started to try to reach into it.
'Please allow me,' Mark said [..], reached into the dustbin and picked out the phone.
'Bridget Jones's phone,' he said. 'Yes, of course, I'll put her on.'
He handed it to me. 'It's for you.'

Helen Fielding "Bridget Jones: The Edge of Reason"

Līga apstrādāja manas bloga reakcijas. Tagad, lasot manus ierakstus, drīkst būt trīs veidu izjūtas:

• drīkst sasmieties;
• drīkst nesmieties;
• drīkst domāt, ka es esmu lieliska.

That's all.

Par un ap Jāņiem

Esmu no tiem cilvēkiem, kuriem tā īsti nepatīk svētki. Bērnībā ar nenormālu sajūsmu gaidīju katrus saulgriežus/dzimšanas dienas/vārda dienas, bet kaut kādā vienā brīdī pār mani nāca apgaismība, ka lielākoties iznāk visos tajos pasākumos vilties. Kā teiktu Prāta Vētra (un es viņiem pilnībā piekrītu): "Tā nogurt var tikai no svētkiem." Bet, ja ir kādas divas lietas, kas Jāņos nekad neliek vilties, tad tās ir "Skroderdienas Silmačos" un "Limuzīns jāņu nakts krāsā".

Nezinu, kas latviešiem ir ar pašiem Jāņiem, bet, manuprāt, "Limuzīns" ir viens no labākajiem taustāmiem piemēriem latviešu humoram, kuru bieži vien var nosaukt par neeksistējošu, pateicoties lielākajai daļai oriģināl- tv/filmu. Laikam trūkst kaut kāda knifiņa (vai arī labu režisoru. vai arī harizmātisku aktieru.), kas ļautu pārlikt visnotaļ īpatnējo latviešu humora izjūtu no individuālām personām uz kādu plašsaziņas līdzekli. Varbūt kaut kur zudusi prasme pasmieties pašiem par sevi, jo visiem jaunākajiem raidījumiem/seriāliem pa porām spraucas laukā tas, cik ārkārtīgi svarīgi un nopietni viņi paši jūtas.

Lai vai kā, runājot tieši par "Skroderdienām", no kurām es tikko atgriezos ar smaidu uz sejas un absolūti nopietnu mērķi šovakar cept plānās pankūkas un noskatīties iepriekšējo Nacionālā teātra iestudējumu (paldies, youtube), jāsaka, ka kopumā izrādes kocepts nav tas pats ģeniālākais un humors arī varbūt nav tas atjautīgākais. Bet tik un tā Nacionālā lielā zāle katru gadu ir pilna. Šo konkrētu uzvedumu es iepriekš nebiju redzējusi jebšu (čau, Guna) pirmizrādi tas piedzīvoja 2010. gadā, un jāsaka, ka šis noteikti nav mans mīļākais atjauninājums. Varbūt tāpēc, ka ne pārāk labi zinu Nacionālā jaunāko aktieru paaudzi (kura vairs īstenībā nemaz nav tik jauna). Varbūt tāpēc, ka dažu tēlu interpretācija nesakrita ar manu redzējumu. Varbūt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka iepriekšējo iestudējumu biju redzējusi pietiekami daudz reižu, lai tas cieši saaugtu ar manu izpratni par lugu un tās tēliem.
Par spīti šādiem sīkumiem, kas būtībā nav saistīti ar pašu uzvedumu, bet gan maniem iekšējiem aizspriedumiem, izrāde tik un tā pacēla manu garastāvokli nedaudz uz augšu, jo atkal smējos par tiem pašiem jokiem un galvā dziedāju līdzi tām pašām dziesmām. Vēlme pēc tādiem riktīgiem latviešu Jāņiem arī uz brīdi pazibēja kaut kur prāta nostūrī.

Līga: Tā kā nebija "absolventu" kolas, būsim tikai "draugi" :D
Es: Nooooooooooooooo!
Līva: Prieks, ka Ilzē draudzības gars ir dzīvs! :D