2015. gads grāmatās

Gandrīz jau beidzies kārtējais decembris, tāpēc, protams, pienācis laiks atskatīties uz iepriekšējā gada labāko lasāmvielu, kas paviesojusies manā "currently reading" plauktā. Šajā gadā mēģināju pieveikt 2015 Reading Challenge (spoilers: I failed), tāpēc daudzas no grāmatām tika lasītas, lai pieķertu klāt kādai kategorijai no saraksta, līdz ar to grāmatu izvēle varbūt tāda neierasta, jo, ja godīgi, tad man bija diezgan pagrūti atrast grāmatas, kas man vispār kaut cik būtu patikušas. Uz šīs gaišās nots tad arī sāksim...


10. Remember Me? (Sophie Kinsella)

Kamēr laimīgi un bezmērķīgi klīdu pa Skotijas skaistajām augstienēm, gribējās lasīt kaut ko vieglu, lai pārāk nenodarbinātu smadzenes, tāpēc pieķēros pie kārtējās savas go-to chick flick autores Sofijas Kinsellas grāmatas. Ko gribēju, to arī dabūju - ļoti viegla, visnotaļ asprātīga un izklaidējoša grāmatiņa, kas diži nepapildināja manus dzīves uzskatus, bet pilnīgi noteikti prātā iezīmējusies ar + zīmi.

9. Danse Macabre triloģija (Laura Dreiže)
Viens no maniem mīļākajiem hobijiem būtībā ir grāmatu nolikšana, jo to tak ir daudz jautrāk darīt, nekā slavēt kādu grāmatu. Tieši šī iemesla dēļ manas recenzijas goodreads varbūt nav vājprātā cildinošas, bet tai pašā laikā nekādi nevaru noliegt, ka visas trīs Lauras Dreižes grāmatas diezgan nepacietīgi gaidīju un ar visnotaļ lielu interesi arī notiesāju. Atrisinājums nedaudz lika vilties, bet lasīšanas process bija pietiekami aizraujošs, lai triloģija nonāktu šajā topā.

8. Billes triloģija (Vizma Belševica)
Es varbūt nedaudz šmaucos, liekot šeit visas Billes grāmatas, jo man šķiet, ka es tās kaut kad senā pagātnē, esmu lasījusi, bet, ja esmu, tad pati to neatceros, so sue me. Pirmā un otrā grāmata atgrieza bērnībā, bet trešā iedzina zināmā depresijā, bet tas latviešu autoriem laikam tāds talants (vai arī man tāda uztvere), tāpēc pat nesaprotu, kāpēc gaidīju ko citu. Par spīti depresijai, protams, jāsaka, ka uzrakstīt šādu grāmatu ir liela māksla, un mūsdienu latviešu literatūrā vismaz man pagaidām nav izdevies atrast Belševicas veikumam līdzvērtīgu mākslas darbu.

7. The Martian (Andy Weir)
Grāmatas apraksts, kas vēsta par astronautu, ko viņa komanda pametusi uz Marsa, neko neliecina par to, ka stāsts īstenībā būs smieklīgs un ārkārtīgi pozitīvs. Varbūt tā arī ir grāmatas lielākā kļūda - tas ir pat pārāk pozitīvs, jo, protams, "īstajā" dzīvē tā notikt nevarētu. Bet reizēm patīkami par cilvēci palasīt kaut ko pozitīvu, nevis tikai, nu, ziņas.

6. The Final Testimony of Raphael Ignatius Phoenix (Paul Sussman)
Grāmata, ko grāmatnīcā izvēlējos tikai paskatoties uz vāku, bet tādējādi nonācu pie ārkārtīgi neierastas lasāmvielas, kas brīžiem lika smieties, bet brīžiem nepatikā sarauties, jo 100 gadus vecais galvenais varonis sevišķi nešķiro, ko saviem lasītājiem stāstīt un ko nē. Patika arī autora izmantotie meta elementi, kas visu padarīja vēl ekstra vājprātīgu un nelīdzsvarotu.

5. The Thorn Birds (Colleen McCullough)
Manā zemapziņā šī grāmata dzīvo jau ļoti ilgi, jo, šķiet, visas manas ģimenes sievietes to kādā brīdī ir lasījušas un kaut ko par to teikušas. Līdz ar to, vairāk vai mazāk zināju, ko gaidīt. Protams, stāsts būtībā ir viena liela ziepju opera, bet nekad neesmu noliegusi, ka man patīk traģiski pastāstiņi, kur apkārt vazājas nelaimīgi cilvēki un bojā citiem dzīvi.

4. Wild: From Lost to Found on the Pacific Crest Trail (Cheryl Strayed)
Grāmatu lasīju tieši pirms sava Skotijas pārgājiena, tāpēc droši vien vairāk uzmanības pievērsu tulznu aprakstiem, nevis Šerilas dzīves prātojumiem, bet stāsts tik un tā iespiedies atmiņā, daļēji pateicoties tā ekranizācijai. Daudzās recenzijās cilvēki raksta par to, ka viņiem krita uz nerviem Šerilas īdēšana par problēmām, ko viņa pati sev sagādājusi, tāpēc visa grāmata būtībā ir moo point. Man tomēr šķiet, ka ir ārkārtīgi viegli pašam sačakarēt savu dzīvi, tāpēc bija patīkami lasīt stāstu, kur šī dzīve pa posmiņiem tiek sakārtota. Malacis, Šerila!

3. Go Set a Watchman (Harper Lee)
Varbūt pārāk tieši uzrakstīta grāmata par to, kā cilvēka bijušās dievības krīt no tām piešķirtajiem troņiem un, sašķīstot sīkās druskās, atduras pret zemi. Man ļoti patika To Kill a Mockingbird, bet par laimi nejutu, ka Lī ar šo darbu ir zemē iemīdījusi visu Mockingbird veikumu un sajūtu. Galu galā visiem jāiemācās ieraudzīt un pieņemt savu varoņu sliktās īpašības vai arī izlauzties no šo varoņu ēnas.

2. The Sense of an Ending (Julian Barnes)
Traģēdija, vainas apziņa, asaras un dusmas jeb mans bread and butter. Īsa, bet spēcīga lasāmviela, ko varbūt tā īsti līdz galam arī nesapratu, bet vēl pāris dienas pēc grāmatas beigšanas nespēju beigt par to domāt. Noteikti gribēšu kādā brīdī pārlasīt, jo a) ne visu atceros; b) valoda ir ārkārtīgi skaista - vienkārša, bet vijīga un uzvedinoša.

1. Преступление и наказание (Фёдор Достоевский)

Jau atkal uz āru lien mana krieviskā dvēsele, kura vienkārši aiz laimes plīst, kad pie apvāršņa parādās šādas episki milzīgas traģēdijas, kas būtībā notiek tikai viena cilvēka prātā. Vēl joprojām cīnos ar krievu valodu un visām tās īpatnībām, bet pat tas man netraucēja līdz sirds dziļumiem izbaudīt Raskoļņikova pārdzīvojumus un lēno, bet neatlaidīgo saiešanu sviestā.

Ar šo tad arī oficiāli noslēdzu savu 2015. gada ceļojumus grāmatās. Ceru vēl no sevis izspiest vienu grāmatiņu, lai vismaz good reads reading challenge būtu izpildīts, bet vispār jau ar vienu aci lūkojos nākamajā gadā.