2017. gada grāmatas

Tāds īpatnējs gads. Sāku jaunu darbu, atgriezos universitātes ļoti cietajos solos, piepildīju mazo sapnīti klātienē redzēt Spēlmaņu nakti, biju Barselonā, paciemojos Londonā... Bet viss tas jaukais mijas ar to, ka mani notrieca mašīna, sakrājās pamatīgs nogurums, vēl joprojām dzīvoju ar dzelžiem kājā... Un tāpat arī ar grāmatām - viss labais pastāv vienlaidus ar slikto, tāpēc bieži vien tieši tās sāpīgas tēmas pārvēršas visspēcīgākajās grāmatās.



10. Svina garša (Māris Bērziņš)
Romāns sajaucies kopā ar teātra izrādi, tāpēc tēlus redzu ar Nacionālā teātra aktieru sejām, un tas kaut kā padara visus tos notikumus vēl daudzkārt skaudrākus. Ja man tagad vajadzētu atstāstīt sižetu, droši vien nevarētu, bet prātā palikusi doma, ka ne jau visiem varoņiem ir superspējas un ieroči. Daži ir negribīgi varoņi, kurus dzīvi gluži vai piespiedusi par tādiem kļūt, neļaujot mierīgi izdzīvot savu dzīvi.

9. Room (Emma Donoghue)
Emmai Donohjū izdevies radīt grāmatu, kurā viena situācija - nenormāla cilvēka noziegums pret māti un viņas bērnu - un tās sekas parādītas gan no bērna naivā, situācijas nopietnību neizprotošā skatu punkta, gan no pieauguša cilvēka šausminošās perspektīvas. Sāpīgs temats, bet stāsts ar patiesu cerībā tā pamatā.

8. Carol (Patricia Highsmith)
Vienkārši skaists stāsts par mīlestību. Iespējams, ar netipiskiem sarežģījumiem, bet tas, kas paliek atmiņā ir tieši sajūtas, kuras Patrīcijai Haismitai līdz sirdsmielēm perfekti izdodas aprakstīt. Mazākas un lielākas sāpītes, neveiklības, kaislības tik precīzi atainotas, it kā pati tām būtu gājusi cauri līdz ar romāna varoņiem.

7. The Handmaid's Tale (Margater Atwood)
Ja jau visi, tad es arī. Pateicoties Hulu seriālam, grāmata ieguvusi otru elpu, un jāsaka, ka tieši laikā, ņemot vērā šī gada #MeToo atmosfēru. It kā neticama un pat pārspīlēta disutopija, bet baisi ir tas, cik ļoti var iedomāties pasauli nonākam arī līdz šādam stāvoklim.

6. Klūgu mūks (Inga Ābele)
Man brīžiem traucēja pārlieku lielie vēstures ieskati, bet to pilnībā atsvēra romāna cilvēcīgā stīga. Ingai Ābelei tik tiešām izdevies priekšplānā nolikt dzīvu cilvēku iekšējās cīņas, kurām ar tā brīža valdošo varu, kas latviešu literatūrā bieži ņem virsroku, lielākoties mazs sakars. Te svarīgākās ir savstarpējās attiecības un personīgie upuri. Šī droši vien ir viena no latviešu mūsdienu prozas spožākajam pērlēm.

5. It (Stephen King)
Skatoties šausmu filmas, vienmēr sēžu ar vienu roku uz sava pulsa, tādējādi novēršot uzmanību no tā, kas notiek uz ekrāna. Tāpēc biju pārsteigta, kad mani tik ļoti aizrāva šī gada romāna "It" ekranizācija, kuras iedvesmota tad arī ķēros pie Stīvena Kinga pamatīgā apmēra grāmatas. Ir šis tas, ko tur vajadzētu apcirpt (piemēram, shady ainas septītnieka piedzīvojumu noslēgumā), bet kopumā Kings uzbur tiešām šaušalīgu un pamatīgu ainavu.

4. Teātra romāns (Mihails Bulgakovs)
Šo īso romānu/garo stāstu mēģināju lasīt ļoti sen, kad safanojos par "Meistaru un Margaritu", bet kaut kā galīgi nepaķēra. Un tagad absolūti skaidrs, kāpēc nepaķēra - man trūka to zināšanu, ko šogad sniegušas studijas teātra zinātnē. Izrādās, ka romānā ievīts ļoti daudz iz dzīves, tāpēc, zinot cilvēkus un notikumus, uz kuriem Bulgakovs atsaucies, viss ieguva histēriski smieklīgu noskaņu.

3. Noveles (Rūdolfs Blaumanis)
Nu, māk Blaumanis, māk! Māk ne tikai Skroderdienas, kas gan arī nav nekāda pastaiga pa prieka parku, bet māk arī smagas lietas, kas griež dziļi līdz latviskajam kaulam. Šķiet, ka manā dzīvē nepienāks brīdis, kad "Salnas pavasarī" pēdējais teikums mani nesaraudinās.

2. Simts vientulības gadu (Gabriels Garsija Markess)
Maģiskais reālisms ir kaut kas... maģisks un vēl drusciņ. Nevarētu teikt, ka viegli lasījās, bet ir absolūts kaifs šo romānu ķidāt pa rindiņai vien, jo katrs teikums uzbur vienlaicīgi reālu un absolūti nereālu pasauli. Apbrīnojams paaudžu stāsts, ko droši vien var pārlasīt kādas 100 reizes, katru reizi atrodot ko jaunu kam pieķerties.

1. Like Water for Chocolate (Laura Esquivel)
Viena no gada pirmajā grāmatām palika tā vismīļākā. Recepšu grāmata par mīlestību, kaislību un likteni, kas ne vienmēr ir viegls, bet noteikti ir skaists arī ne tajos labākajos brīžos. Šķiet, paveicās arī ar angļu tulkojumu, likās ļoti dabisks un graciozs, paspilgtinot romāna atmosfēru. Brīdinājums: pēc izlasīšanas gribas ēst un iemīlēties.

Tad nu tāds tas grāmatu gads! Uz gada otro pusi lasīšana kļuva vairāk par daļu no mācīšanās, ne kaut kādu sevišķu baudījumu, bet cerams, ka nākamais gads sāksies ar jaunu sparu un jaunām grāmatu mīlestībām. :)