Gribēju atstāt šeit tikai šo bildi, bet tad apdomājos, ka tik traki jau nebija, jo bišķiņ smējos un bišķiņ arī skumji palika. Vienīgi tas nabaga cilvēks, kurš lugu sarakstīja, vai nu nekad nebija saticis cilvēkus vai arī nemāk rakstīt, jo nav saprotams, kāpēc tajā lugā vispār kaut kas notiek. Emocijas rodas no nekurienes; viens aktieris spēlē izrādi kā komēdiju; cits atkal uztvēris, ka tā ir traģēdija... Un pēc pamatmateriāla, pieņemu, tiešām nevar saprast, kas tad īsti tur paredzēts. Lai gan, tur jau būtu darbs režisoram.
Un vispār Valmieras teātris man patīk (jāsaka gan, ka pagaidām tikai kā ēka ar patīkamu auru, jo šīs izrādes dēļ tiešām nav viņu par ko slavēt, bet divas citas viņu izrādes esmu redzējusi tikai uz Rīgas skatuvēm). Tiesa, ieraugot trepes uz tualetēm pār mani nāca apgaismība, ka gan Valmierā, gan viņu teātrī jau esmu bijusi. Kaut kādā nebūt vidusskolas klasē braucām ar kori uz Igauniju un pa ceļam līdz Valmierai pamanījāmies tā piepildīties ar dažāda stipruma šķidrumiem, ka Valmieras teātrim izdīcām atļauju izmantot viņu labierīcības.
Tādas nu man tās attiecības ar Valmieras teātri.
No comments:
Post a Comment