Tur kaut kam ir jābūt

Varbūt tādēļ, ka manām lieliskajām kursa dāmām ir lieliski blogi; varbūt tāpēc, ka man ir vēlme rakstīt arī par ko citu, ne tikai Dikensu, bet grāmatai nav spēka; varbūt tādēļ, ka ārā beidzot ir kārtīga ziema, kas mani ir ieputinājusi diezgan melanholiskā noskaņojumā, kad tā vien gribas paņemt tējas tasi un pārspriest dzīvi...

Iemesls laikam nav tik ļoti svarīgs, bet es esmu nolēmusi mazāk apbižot savu twitter kontu, kā arī censties palielināt visnotaļ sarukušo attention span, kurš tik tiešām tagad līdzinās tām 140 zīmēm. Prātā gan sēž tāda doma, ka man vienkārši vajag vēl vienu vietu, kur čīkstēt. Par laimi (vai nelaimi, I'm not sure) es lieliski protu ignorēt savu prātu, tāpēc rau, rau ir tapis kas līdzīgs manam blogam. Paredzu, ka 'mans blogs' ir neregulārs un visai neprognozējams radījums.

Un tagad, kad divu stundu nogurdinošais izveidošanas process ir galā (tehnika ar mani nedraudzējas) un man savu jaunizveidoto draugu gribas redzēt aptuveni tikpat ļoti, cik vēl vienu zaudētu Dinamo spēli, es atgriezīšos pie Life of Pi, kuras dēļ es šodien gandrīz aizbraucu garām savai vilciena pieturai (par spīti tam, ka manī viņa pagaidām vēl baigo sajūsmu neizraisa).