21/04/2013
18/04/2013
teātra tumsa
Disclaimer: piedodiet man manu banalitāti.
Salīdzinoši nesen pār mani nāca apgaismība, ka būtībā vēl esmu mazs bērns, jo man ir bail no tumsas. Precīzāk, gluži kā anekdotē par bailēm no zobārstiem, kuri lielos daudzumos var paslēpties tumsā, man vienkārši ir bail no klaiņojošiem suņiem, kuri var izdarīt tieši to pašu. Lai vai kā, stāsts šoreiz ne par to, kāpēc man nepatīk tumsa, bet par to, kāpēc patīk.
Ir tāda tumsa, ko man patīk saukt par "teātra tumsu". Tas ir tad, kad priekškars vēl ir ciet, bet gaismas jau nodzisušas, tāpēc zālē ir tāda pilnīgi melna tumsa*, ka nevar redzēt pat paša roku sev tieši degungalā. Gluži kā Ziedoņa Melnajā pasakā. Un gaiss smaržo pēc teātra putekļiem, bet apkārt nedaudz čum un mudz pārējie skatītāji, cenšoties ērtāk iekārtoties savās lētākās vai dārgākās vietās. Tā pat nav tā pati tumsa, kas dažreiz ir pēc izrādes, jo tad pa galvu maisās visādas domas un apcerējumi par redzēto, un reizēm tajā pēc-izrādes tumsā nedaudz salūst sirds vai gribas smieties, vai histēriski raudāt un cerēt, ka gaisma tuvākajā laikā ieslēgta netiks. Bet teātra tumsas laikā, pirms-izrādes tumsas laikā, pakrūtē lido melni taureņi un kādā prāta nostūrī varbūt arī parādās pa kādam melnam, apkaltušam sapnim, bet visam pāri ir melna, silta, putekļaina, teātra tumsa, no kuras reizi pa reizei iznirst kas bezgala ģeniāls.
*Šādos brīžos nedaudz ienīstu mobilos telefonus, jo viņi bojā manu teātra tumsas brīdi.
Salīdzinoši nesen pār mani nāca apgaismība, ka būtībā vēl esmu mazs bērns, jo man ir bail no tumsas. Precīzāk, gluži kā anekdotē par bailēm no zobārstiem, kuri lielos daudzumos var paslēpties tumsā, man vienkārši ir bail no klaiņojošiem suņiem, kuri var izdarīt tieši to pašu. Lai vai kā, stāsts šoreiz ne par to, kāpēc man nepatīk tumsa, bet par to, kāpēc patīk.
Ir tāda tumsa, ko man patīk saukt par "teātra tumsu". Tas ir tad, kad priekškars vēl ir ciet, bet gaismas jau nodzisušas, tāpēc zālē ir tāda pilnīgi melna tumsa*, ka nevar redzēt pat paša roku sev tieši degungalā. Gluži kā Ziedoņa Melnajā pasakā. Un gaiss smaržo pēc teātra putekļiem, bet apkārt nedaudz čum un mudz pārējie skatītāji, cenšoties ērtāk iekārtoties savās lētākās vai dārgākās vietās. Tā pat nav tā pati tumsa, kas dažreiz ir pēc izrādes, jo tad pa galvu maisās visādas domas un apcerējumi par redzēto, un reizēm tajā pēc-izrādes tumsā nedaudz salūst sirds vai gribas smieties, vai histēriski raudāt un cerēt, ka gaisma tuvākajā laikā ieslēgta netiks. Bet teātra tumsas laikā, pirms-izrādes tumsas laikā, pakrūtē lido melni taureņi un kādā prāta nostūrī varbūt arī parādās pa kādam melnam, apkaltušam sapnim, bet visam pāri ir melna, silta, putekļaina, teātra tumsa, no kuras reizi pa reizei iznirst kas bezgala ģeniāls.
*Šādos brīžos nedaudz ienīstu mobilos telefonus, jo viņi bojā manu teātra tumsas brīdi.
15/04/2013
Grāmata jauc galvu.
Atpūšoties no bakalaura darba, ik pa brīdim nolieku datoru malā un mazliet palasu savu šī brīža lasāmvielu - A.S. Byatt Posession. Viens no galvenajiem varoņiem tur ir kāds izdomāts Viktorijas laika dzejnieks, par kuru tad nu mūsdienās visi runā, raksta un kuru visi pēta.
Tā kā es rakstu savu darbu par pavisam īstu Viktorijas laika rakstnieku, tad brīžiem man tas izdomātais ar to īsto sajūk kopā un manā darbā parādās lielas muļķības par ūdens nozīmi dzejā vai to, ka nesen tika atklātas jaunas Dikensa vēstules. Iet ciet?
Atpūšoties no bakalaura darba, ik pa brīdim nolieku datoru malā un mazliet palasu savu šī brīža lasāmvielu - A.S. Byatt Posession. Viens no galvenajiem varoņiem tur ir kāds izdomāts Viktorijas laika dzejnieks, par kuru tad nu mūsdienās visi runā, raksta un kuru visi pēta.
Tā kā es rakstu savu darbu par pavisam īstu Viktorijas laika rakstnieku, tad brīžiem man tas izdomātais ar to īsto sajūk kopā un manā darbā parādās lielas muļķības par ūdens nozīmi dzejā vai to, ka nesen tika atklātas jaunas Dikensa vēstules. Iet ciet?
11/04/2013
Ghost of Philologist Future
Ar četriem gadiem tomēr par maz?
Man nekad nav apzinātā vecumā bijuši tādi reāli ilgtermiņa nākotnes plāni. Esmu daudz un dikti vaļā acīm sapņojusi par visādām Oksfordām, Kembridžām, rakstniecībām, izdevniecībām, mārketinga projektu vadīšanām (ar kurām man būtībā nekad mūžā nav bijusi darīšana) un sazina ko vēl. Tagad, kad visas sapņainās opcijas visnotaļ ātri un brīžiem nežēlīgi izzūd, palikusi tāda paplika realitāte, kurā strauji tuvojas izlaidums - laiks izdarīt kaut kādus nopietnus lēmumus.
Būtībā līdz pat šim rītam apņēmīgi raudzījos tulkošanas maģistra virzienā.Šķita, ka atliek tikai izvēlēties starp mutisko vai rakstisko tulkošanu, un to jau nu līdz jūnija beigām var paspēt izdarīt bez sevišķas steigas. Un iestājeksāmenus galu galā var likt uz abām programmām.
Un tad es sāku lasīt nejaušā kārtā izvēlētu grāmatu, kura ir par literatūrzinātniekiem (nē, tā nav garlaicīgākā grāmata pasaulē), un sapratu, ka ir vēl tik nejēdzīgi daudz lietu saistībā ar literatūru, par kurām es tik tiešām gribētu rakstīt visādus papīrus. Kaut vai katru gadu pa bakalauram. Jo būtībā šeit piemērojams princips "Liela brēka, maza vilna" - es čīkstu daudz un dikti, ja man kaut kas jādara, bet nav tā, ka man tas nepatīk. Ir tā, ka man brīžiem pat ļoti patīk.
Lai vai kā... Grāmata ir reālistiska, tāpēc literatūrzinātniekiem tajā īsti nav naudas (vismaz pagaidām. viss vēl var mainīties) un viņi dzīvo pagraba istabiņā, kur uz griestiem ir slapji pleķi no pirmajā stāvā dzīvojošiem kaķiem. Es tomēr vēlos dzīvot istabiņā bez kaķu urīna un vismaz reizi mēnesī ēst Gan Bei, bet tā kā uz bagātu vīru neceru, tad nāksies vien pašai visu sapelnīt.
Mainu interesi literatūrā pret lietderīgiem, vēlams kaut cik pieklājīgi apmaksātiem talantiem.
P.S. Būtībā, ja nedaudz palabo, tad savu ideālās "profesijas" (I use this term loosely) aprakstu es atradu jau pirms kāda laikā kādā non-fiction grāmatā: 'He was what the English often called "gentlemen scholar", a professional university manuninterested in publishing or career advancement, but rather enamoured of intellectual pursuits and long, leisurely conversations and debates with those of similar intellectual bent.'
Man nekad nav apzinātā vecumā bijuši tādi reāli ilgtermiņa nākotnes plāni. Esmu daudz un dikti vaļā acīm sapņojusi par visādām Oksfordām, Kembridžām, rakstniecībām, izdevniecībām, mārketinga projektu vadīšanām (ar kurām man būtībā nekad mūžā nav bijusi darīšana) un sazina ko vēl. Tagad, kad visas sapņainās opcijas visnotaļ ātri un brīžiem nežēlīgi izzūd, palikusi tāda paplika realitāte, kurā strauji tuvojas izlaidums - laiks izdarīt kaut kādus nopietnus lēmumus.
Būtībā līdz pat šim rītam apņēmīgi raudzījos tulkošanas maģistra virzienā.Šķita, ka atliek tikai izvēlēties starp mutisko vai rakstisko tulkošanu, un to jau nu līdz jūnija beigām var paspēt izdarīt bez sevišķas steigas. Un iestājeksāmenus galu galā var likt uz abām programmām.
Un tad es sāku lasīt nejaušā kārtā izvēlētu grāmatu, kura ir par literatūrzinātniekiem (nē, tā nav garlaicīgākā grāmata pasaulē), un sapratu, ka ir vēl tik nejēdzīgi daudz lietu saistībā ar literatūru, par kurām es tik tiešām gribētu rakstīt visādus papīrus. Kaut vai katru gadu pa bakalauram. Jo būtībā šeit piemērojams princips "Liela brēka, maza vilna" - es čīkstu daudz un dikti, ja man kaut kas jādara, bet nav tā, ka man tas nepatīk. Ir tā, ka man brīžiem pat ļoti patīk.
Lai vai kā... Grāmata ir reālistiska, tāpēc literatūrzinātniekiem tajā īsti nav naudas (vismaz pagaidām. viss vēl var mainīties) un viņi dzīvo pagraba istabiņā, kur uz griestiem ir slapji pleķi no pirmajā stāvā dzīvojošiem kaķiem. Es tomēr vēlos dzīvot istabiņā bez kaķu urīna un vismaz reizi mēnesī ēst Gan Bei, bet tā kā uz bagātu vīru neceru, tad nāksies vien pašai visu sapelnīt.
Mainu interesi literatūrā pret lietderīgiem, vēlams kaut cik pieklājīgi apmaksātiem talantiem.
P.S. Būtībā, ja nedaudz palabo, tad savu ideālās "profesijas" (I use this term loosely) aprakstu es atradu jau pirms kāda laikā kādā non-fiction grāmatā: 'He was what the English often called "gentlemen scholar", a professional university man
09/04/2013
06/04/2013
Oda bakalaura darbam
Pie baltas lapas apsēžos
Kā pie baltas domas kapa.
Diez vai Mārim Melgalvam arī bija problēmas ar bakalaura darbu?
Kā pie baltas domas kapa.
Diez vai Mārim Melgalvam arī bija problēmas ar bakalaura darbu?
05/04/2013
Grenholma metode
Vakar noskatījos JRT "Grenholma metodi". Nevarētu teikt, ka tā ir mana mīļākā izrāde zemes virsū (čau, "Ziedoni un Visums"), bet pēc tam vēl ilgi malu galvā visādas pārdomas par cilvēku dabu un to, kas tad tai izrādē īsti notika un kāpēc tur vispār kaut kas notika, kā arī apcerēju Ingas Alsiņas samāksloto tēlojumu un klusi savā galviņā vēlreiz pārliecinājos par to, cik ļoti man patīk Gatis Gāga. Manuprāt, tas, ka nevaru izrādi momentā izmest no galvas lielākoties ir labas izrādes rādītājs (viss, protams, ir ļoti subjektīvi).
Šodien noskatījos spāņu filmu, kas it kā uzņemta pēc tās pašas lugas motīviem, un neracionāli sadusmojos, jo likās, ka no pamatmateriāla tur ir palicis tieši nekas. Saprotu, ka tā būtu viena dīvaina filma, ja darbība notiktu tikai konferenču zālē, kurā nīkst četri cilvēki, bet vai tiešām vajag pilnībā pārveidot visu lugas sižetu, lai tur būtu vismaz a) viena seksa aina; b) vīrietis bez krekla; c) mīlestības trijstūris; d) visi iepriekš minētie? Uzrakstiet tad paši savu lugu, nevis sabojājiet tādu, ko kāds jau ir uzrakstījis.
Anyway: JRT "Grenholma metode" >>>>>> Piñeyro's "El método"
Šodien noskatījos spāņu filmu, kas it kā uzņemta pēc tās pašas lugas motīviem, un neracionāli sadusmojos, jo likās, ka no pamatmateriāla tur ir palicis tieši nekas. Saprotu, ka tā būtu viena dīvaina filma, ja darbība notiktu tikai konferenču zālē, kurā nīkst četri cilvēki, bet vai tiešām vajag pilnībā pārveidot visu lugas sižetu, lai tur būtu vismaz a) viena seksa aina; b) vīrietis bez krekla; c) mīlestības trijstūris; d) visi iepriekš minētie? Uzrakstiet tad paši savu lugu, nevis sabojājiet tādu, ko kāds jau ir uzrakstījis.
Anyway: JRT "Grenholma metode" >>>>>> Piñeyro's "El método"
Subscribe to:
Posts (Atom)