Est-ce que vous speak English? Nē?

Man patīk distancēt savas smadzenes no pārējā ķermeņa un runāt par tām trešajā personā, jo tādējādi es sevi mierinu ar domu, ka tikai manas smadzenes mēdz būt pastulbas, es pati nē.

Lai vai kā, jau trešo dienu lielākā daļa sarunu man apkārt notiek franciski. Tā kā mans plāns ne ar vienu nedraudzēties ir nedaudz izgāzies (nākamajās trīs nedēļās visu, protams, vēl var labot), tad arī man nekas cits neatliek, kā mēģināt runāt šajā valodā, kas nozīmē: a) visas manas domas lielākoties tiek aprakstītas tagadnē; b) visas manas sarunas ir ļoti primitīvas un īsas, jo neviens šeit nerunā par ong, la chirurgie esthetique vai ko tamlīdzīgu (paldies Alter Ego); c) es nevaru nevienam pastāstīt, cik lieliska esmu, jo man nav attiecīgā vārdu krājuma (p.s. es zinu, ka sarkasms slikti ceļo pa raktiskiem kanāliem, tāpēc just in case - tas bija sarkasms, nevis mana augstprātība. Mana augstprātība izpaužas citādāk.). Tā nu pēc garas un nogurdinošas dienas franciski, es laimīgi cilpoju tikties ar beļģieti, ar kuru iepazinos Anglijā, nespēdama vien sagaidīt, kad varēšu atgriezties pie tik ļoti ierastās angļu valodas.

BET! Nekā nebija. Šķiet, ka manas smadzenes pielāgojušas manu angļu valodas līmeni manām franču valodas zināšanām, kā rezultātā es neesmu spējīgā normāli komunicēt ne vienā, ne otrā valodā. Vārdi jaucas kopā, laiki saplūst vienā lielā pafutupresent un vispār gribas ierakties savā cepeškrāsns istabiņā (saule logā visu dienu, super) un klusi dungot pie sevis latviešu šūpuļdziesmas. Katru vakaru jūtos pārgurusi no aktīvas domāšanas (nez, ko tas liecina par to, cik daudz es ikdienā piedomāju pie tā, ko saku). Un man pat vēl nav sākušās lekcijas!!!!
Vārdu sakot, manas smadzenes un es jau esam pārkarsušas. Nostājos šodien blakus vācu meitenēm un kādas 3 sekundes biju pārliecināta, ka māku vāciski. Ja kaut kur vēl dzirdēšu krievu valodu, sākšu raudāt.

P.S. Man šķiet, ka te nav odu (čau, Līga, kā Tev patīk mans ģenitīvs?).