pirmo divu dienu iespaidi

Haotiskā un neloģiskā secībā.

• franču skaitīšanas sistēma (nu, tā, kur, lai pateiktu 91, jāsaka 4x20+11) var iet ieskrieties, jo beļģi izmanto tādu lietu kā septante un nonante.
• man ir tādas aizdomas, ka kokā, kas ir netālu no mana loga, dzīvo kāds bļaustīgs putns. Vai nu tā, vai arī mūsu papagailis ir ierāpies manā koferī un tagad no turienes skaļi kliedz.
• te ir saldējuma mašīnas. Like, riktīgās saldējuma mašīnas, kuras braucot spēlē mūziku un tad viņām pakaļ skrien bērni. Apsveru iespēju skriet viņiem līdzi.
• izrādās, ka es māku pajautāt ceļu franciski. Vēl vairāk mani pārsteidza fakts, ka es sapratu, ko man atbild.
• nevertheless, manu stipri ierobežoto franču valodas zināšanu dēļ ir praktiski neiespējami uzturēt normālu sarunu. Netīšām uzdūros vienam kanādietim un gandrīz nogāzu viņu no kājām, ļoti ātri un ļoti daudz (un visticamāk ļoti nepareizi) runājot angliski.
• cilvēki, kas dzīvo manā stāvā, acīmredzot ir neredzami (oxymoron), jo es pagaidām esmu manījusi tieši vienu, un tā meitene dzīvo kādas 10 istabiņas tālāk, bet dzirdu es vairāk cilvēkus. Pat virtuvē vai tualetē vēl neesmu nevienu dzīvu dvēseli manījusi. Starp citu, virtuves iekārtas ir nesaprotami radījumi, kuriem man bail iet klāt.
• vakar lēnā solī staigāju pa tuvāko apkārtni, lai atrastu kaut ko, kas izskatās pēc pārtikas veikala. Ejot garām kādai kafejnīcai ar galdiņiem uz ietves, izdzirdēju teikumu: "Labāk sēdēsim šeit ārā." Gandrīz piegāju klāt apsveicināties, bet tad sapratu, ka latvieši Briselē nav nekas neparasts. To apstiprināja arī mana eksaminētāja, kura teica, ka Briselē, Ņujorkā un Cīrihē var atrast absolūti visu nacionalitāšu pārstāvjus.
• vakar aizgāju gulēt tā ap 20:00 un nogulēju 11 stundas no vietas, pa vidu ik pa pāris stundām pamostoties un samulstot par savu atrašanās vietu. Izvirzu teoriju, ka franču valodas lietošana mani nenormāli nogurdina (kas arī izskaidro žāvāšanos franču valodas lekcijās 4 gadu garumā).

C'est tout. Kā var redzēt, nekas nenormāli aizraujošs šeit nenotiek.