Vējiem līdzi

Jāsaka, ka no "Vējiem līdzi" biju gadiem ilgi apņēmīgi izvairījusies, jo jau no dziļas bērnības, kad visas manas ģimenes sievietes skatījās uz Klārku Geiblu, es ļoti skaidri zināju, ka man līdz sirds dziļumiem nepatīk Skārleta, bet Rets vispār ir reti sastopams idiots. Tā nu es grāmatai nemaz arī neķēros klāt par spīti morālai šantāži no draudzenes puses, un "Vējiem līdzi" laimīgi noliku plauktiņā ar lietām, par kurām es nemaz nevēlos interesēties. Tomēr kaut kas mani raustīja nopirkt biļetes uz Dailes teātra izrādi. Varbūt esmu mazohiste, jo izrāde ilgst piecas stundas (!!!) un gāju uz to ar domu, ka man netīk ne stāsts, ne tā varoņi, ne Artūrs Skrastiņš. Varbūt tas bija vienkārši fakts, ka uz to izrādi bija atlaides. We'll never know.



Lai vai kādu iemeslu dēļ es arī būtu nonākusi Dailes teātrī tajā liktenīgajā svētdienas pēcpusdienā (viņa nemaz nebija liktenīga, I just like to be dramatic), skaidrs ir tas, ka nožēlot man to nenācās, jo izrāde patīkami pārsteidza par spīti tās nepilnībām, kuru nemaz ar' nav tik maz. Vienkārši piecās stundās saiet ļoti daudzas nepilnības. Lieki teikt, ka tālakajā tekstā ir spoileris spoilera galā!

Izrādes sākums un beigas mani vēl joprojām nedaudz mulsina, kas arī ir galvenais iemesls, kāpēc es to itin labprāt gribētu redzēt vēlreiz. Brīžiem šķiet, ka sākuma gandrīz 10 min garā aina vairāk ir Dailes teātra izrādīšanās par savām tehniskajām iespējām, bet tad tomēr pavīd tāda doma, ka ir kāds labāks iemesls tam, kāpēc Skrastiņš sešas (?) reizes jau izrādes sākumā visiem paziņo, ka viņam nospļauties. Varbūt izrāde ir sadalīta sešās sava veida daļās? Varbūt tās bija sešas reizes, kad viņam iepriekš vajadzēja pateikt, ka viņam nospļauties? Varbūt tas vienkārši izskatījās iespaidīgi, bet jēgas nekādas?
Gluži tāpat ir ar izrādes beigām, par kurām tik precīzi jau izteicās Normunds Naumanis (skat. iepriekšējo bloga ierakstu). Lai vai kas man būtu palicis atmiņā no bērnībā skatītās filmas, tad tās ir kāpnes un pēdējie kadri ar Skārletas pacelto zodu pār Taras skaistajiem laukiem, tāpēc mani priecēja fakts, ka Skārleta arī izrādes beigās nepalika guļot uz zemes, bet pārspīlēti lēni (pat pārāk lēni) ieņēma savu lepno mazā bērna pozu un izaicinošo smaidu. Bet kāpēc viņai tas bija jādara 20 cilvēku ielenkumā, kuri nāk virsū skatītājiem, fonā skanot mantrai "rīt! rīt! rīt!" man tā arī netapa skaidrs. Toties skudriņas skrēja pār kauliem gan pašā sākumā, gan beigās.

Runājot par aktierim, tad jāsaka, ka Kristīnes Neverauskas priekšā varu tikai noņemt cepuri. Viņas izpildījumā laikam pirmo reizi redzēju Skārletu kā cilvēku, nevis kaitinošu dāmīti ar pamatīgām attieksmes problēmām. Nezinu gan, vai tas saistīts ar to, ka tagad tomēr esmu nedaudz vecāka nekā bērnībā, kad skatījos filmu, vai arī ar to, ka Neverauskai Skārletu izdevies padarīt tādu... cilvēcīgāku nekā man viņa šķita. Lai vai kā arī būtu, sākumā uzspēlētais Neverauskas tēlojums pēc kāda laika saauga ar Skārletas tēlu, jo, kas tad cits Skārleta ir, ja ne virkne uzspēlētu un iztēlotu etīžu, kuras viņa savā meitenīgajā naivumā, mātes un Mammītes mācīta, liek kopā, domājot, ka tā būs laimīga. Bet nav. Un nav laimīga arī tad, ja netēlo savas etīdes. Un vispār nav laimīga. Un pati vainīga. Galvenais, ka pati to arī apzinās, nevis cenšas uzgrūst savas nelaimes kādam citam, tāpēc saņem sevi rokās, paceļ uz augšu zodu un dodas mājup, zinot, ka rīt ar to visu tiks galā. Neverauska to izcili arī parāda, pie tam 5 stundas no vietas skraidelējot augšā un lejā pa kāpnēm, kurām izrādē būtībā varētu piešķirt vienu no galvenajām lomām.

Neverauskai Reta lomā piespēlē Skrastiņš, un kā teica Evita Mamaja, izrādes literārā padomniece, "Visi taču zina, kā jāizskatās Retam". A šis, maita, ņem un izskatās pilnīgi citādāk. Tumsnējā un smīkņājošā Klārka Geibla vietā Dailes teātra apmeklētāji pretī saņēm blondo un augstpapēžu kurpēs defilējošo Artūru Skrastiņu. Teikšu godīgi, Skrastiņš nav mana mīļākā parādība uz Latvijas teātru horizonta, bet "Vējiem līdzi", manuprāt, viņš savu darbu padarīja. Vismaz otrajā cēlienā noteikti.
Pirmā cēliena koķetējošajam, nepieklājīgajamm un izaicinošajam Retam tā arī līdz galam nenoticēju, lielākoties tādēļ, ka nesapratu, kāpēc runājot ir tik ļoti jāuzspēlē teksts un visu laiku jālīgojas tā, it kā Dailes teātra skatuvei pāri pūstu kāda ārkārtīgi dīvaina vēja pūsma, kas skar tikai pašu Skrastiņu (seriously, what's up with that?). Otrā cēliena Retam, kurš, vīlies dzīvē un mīlestībā, atmet ar roku un paziņo, ka viņam par visu nospļauties, gan ticēju, tāpēc jāsecina, ka Skrastiņa sagrautais romantiķis viņam piestāv daudz labāk par izaicinošo potenciālo mīlnieku.

Neiztrūkstošā mīlas trīssturā trešais stūris Lauris Subatnieks izrādē ir tieši tik blāvs un nekāds, ka es gandrīz aizmirsu viņu pieminēt. Izrādē tas trīsstūris iznāk vairāk divstūris (vai arī trijstūris, ja par vienu no stūriem uzskata, teiksim, kāpnes), bet varbūt arī tur ir kāda dziļa doma aprakta. Ešlija tēls kā tāds īstenībā man šķiet psiholoģiski ļoti interesants (varbūt es šeit vienkārši sev glaimoju, jo no visiem tēliem sevī visvairāk paralēles saskatu tieši ar Ešliju), tāpēc būtu bijis jauki redzēt šo tēlu tādu, kādu to redz pati Skārleta, bet tas izrādē ne mirkli nepavīd. Subatnieka Ešlijs ir tāds, kāds Ešlijs pats par sevi arī droši vien īstenībā ir - blāvs un gļēvulīgs. Būtu bijis jauki, ja viņš tāds tomēr nebūtu.

Vēl viena neliela vilšanās bija Raimonda Tigula muzikālais noformējums, kurš brīžiem neļāva baudīt izrādi. Pati par sevi man izrādes mūzika pat visnotaļ gāja pie sirds, bet traucēja tas, ka, lai vai kāda rakstura būtu uz skatuves aina, fona mūzika un skaņas sevišķi nemainījās, radot to pašu nospiedošo un draudīgo nemiera atmosfēru. Ainās, kur tiešām notiek kas dramatisks, protams, mūzika strādāja lieliski (piemēram, kur Skārleta iziet pie vīra pirmo reizi, bet paralēli ir sācies karš), tomēr bija ainas, kur prasījās, ko jestrāku un ne tik roķīgu. Tā vietā visu laiku skanošās drūmi atonālās (is that a word?) klavieru taustiņu skaņas bakstīt vien bakstīja skatītājiem acīs, ausīs un nāsīs, ka "tūlīt notiks kaut kas traks", "tūlīt notiks kaut kas traks", "tūlīt notiks kaut kas traks"... Savukārt nemitīgās klavieru etīdes uzdzina nelāgas atmiņas no mūzikas skolas un padarīja lielu daļu izrādes pārāk nervozu.
Tāpat arī traucēja dramatiskās trompešu skaņas, ar kurām viena aina tika "pārslēgta" uz nākamo, jo brīdi, kad biju iegājusi stāstā līdz sirds dziļumiem, pēkšņi man dramatiskā sol mažorā uzbrēc piecas trompetes, bet, kamēr es salecos un piebremzēju savu pulsu, Skārleta jau ar domām un darbiem ir nākamajā ainā, atšķirībā no manis, kurai vēl joprojām ausīs džinkst trompetes.

Viens no aizkustinošākajiem mirkļiem visā izrādē man šķita Mammītes (Indra Briķe) dialogs pēc Skārletas un Reta meitiņas nāves. Tā laikā sēdēju ar asarām acīs un vispār ne uz mirkli prātā neienāca nekas cits, nesaistīts ar to, kas tobrīd notiek uz skatuves. Šoreiz pat nenostrādā rakstnieku pirmais likums "show, not tell", jo Briķe tik lieliski pastāsta, ka radās sajūta, ka to visu savām acīm esmu arī vērojusi. Un labākais ir tas, ka uz skatuves tobrīd nenotiek nekas cits. Redzamas tikai aizvērtas Reta istabas durvis, satraukta Melānija un Briķes Mammīte, kura tomēr, ak, cik ļoti ir iemīļojusi iepriekš tik ļoti nīsto Retu un izliek visu savu sāpi vienā izcilā monologā.

Režija idejiskā ziņā ir ārkārtīgi interesanta, it sevišķi, ja izdodas pārkāpt pirmā mirkļa samulsumam par to, kas tur uz tās skatuves īsti notiek. Visu laiku kaut kas tiek cilāts, bīdīts un stumdīts, kas rada nedaudz nervozu, bet tajā pašā laikā ne nepiemērotu atmosfēru. Tiesa, no Amerikas dienvidiem gan nejutu nekādas sevišķas vēsmas (ja nu vienīgi kostīmu paskatā). Vairāk nāca prātā industriālā revolūcija. Režijas ziņā visvairāk traucēja tas, cik saraustīta bija izrāde. No vienas puses ārkārtīgi īsās ainiņas lika piecām stundām paskriet nemanot, bet tai pašā laikā ļoti reti aktieriem bija iespēja tā pa īstam ieiet savos tēlos un 'aizķerties' kādā ainā. Vismaz man kā skatītājai tikai reizēm pazuda apziņa, ka sēžu teātra zālē un skatos izrādi, kur tēlo tādi un tādi aktieri un kuru režisējis tāds un tāds režisors.

Tā kā tādas tās lietas... "Vējiem līdzi" pilnīgi noteikti izdevās uzlabot manu skatu uz Dailes teātri kā tādu, kā arī izrāde man deva iemeslu beidzot atvērt grāmatu, kuri spītīgi jau ilgu laiku biju turējusi ciet, bet viela pārdomām nav zudusi pat nedēļu pēc noskatīšanās. Un būtībā... ko vēl diži vairāk no izrādes var vēlēties?