Dejas Lūnasas svētkos

Nākamajā dienā pēc izrādes "Dejas Lūnasas svētkos" noskatīšanās izlasīju Nacionālā teātra mājaslapā ievietoto izrādes aprakstu, kurš vēsta, ka "Piecas lieliskas aktrises slavenā īru dramaturga Braiena Frīla lugas iestudējumā par to, ka sieviete savā būtībā var būt diezgan neprognozējama un bīstama persona". Ja atskaita to, ka teikumā vismaz manai ausij nedaudz pietrūkst vēl kāda darbības vārda, parādās jautājumus arī par to, vai izrāde, ko vakar skatījos ir tā pati, kuras aprakstu lasīju dienu vēlāk. Jo par sievietes neprognozējamību vai bīstamību neko daudz no izrādes neiemācījos. Vispār laikam neko daudz no izrādes neiemācījos, bet, šķiet, ka nebija īsti arī paredzēts. Lai vai kā, par visu pēc kārtas...

Izrādes darbība norīs nelielā Īrijas ciematā, kur piecas māsas vada savu samērā vienmuļo dzīvo, cīnoties ar finansiālām problēmām un nepiepildītām vēlmēm/iespējām. Stāsta šeit īsti nav, jo ne jau notikumi dzen darbību uz priekšu, bet gan stāsta varoņi. Māsu raksturi ir krasi atšķirīgi; katrai ir savas problēmas un rūpes. Teorētiski - katra kaut ko dziļi sirdī slēpj un noklusē.
Ļoti patika Marijas Bērziņas tēlotā Agnese un Daigas Kažociņas Megija, kuras šķita pārdomātas un jūtīgas būtnes ar savu funktieri. Megijā vienkārši saskatīju līdzīgu dvēseli, kas visas konfrontācijas un rūpes cenšas nogrūst maliņā, vietā un nevietā izsperot pa kādam jokam. Agneses klusēšana par savām iekšējām sāpēm, kuras acīmredzot bija saistītas ar Kristas Džeriju, kā arī rūpes par Rozu šķita daudz aizkustinošākas un iespaidīgākas, nekā Kristas (Zane Dombrovska) pārspīlētais dramatiskums. Jānis Vimba (kurš izrādē tēlo Džeriju) reiz izteicās, ka mazajās zālēs, kur skatītāji ir tik tuvu, aktieri "nedrīkst pārspīlēt", bet Zane Dombrovska, šķiet, tā vis neuzskata. Visu izrādi Krista nēsējas pa skatuvi un ārkārtīgi jūtīgi uztver visu notiekošo. Tik jūtīgi, ka brīžiem rodas sajūta, ka viņa cenšas uzmanību vērst uz sevi.
Pārējās māsas arī kaut kā līdz galam neaizķēra. Daigas Gaismiņas Keita likās kā no stereotipu grāmatas par "sausiņiem" skolotājiem izkāpusi. Par Maijas Doveikas Rozi pat īsti nezinu, ko teikt, - biju dziļi pārliecināta, ka viņa ir jaunākā no māsām tā ap gadiem 15, tāpēc visi par viņu tā rūpējas. Tomēr izrādās, ka oriģināltekstā viņai ir attīstības traucējumi, bet izrādē to es kaut kā galīgi nevarēju izsecināt. Nezinu, vai jāvaino mana neapķērība, režisores vīzija, kas atšķiras no lugas, vai arī varbūt tā bija ļoti apzināta neteikšana tiešā tekstā par Rozes problēmām, lai skatītāji domā, ko paši vēlas.

Vīriešu tēli izrādē ir mazākumā. Teorētiski, visu izrādi dzirdam kā atstāstu no Kristas nu jau pieaugušā dēla Maikla puses, bet viņš izrādē ir tikai framing device, kas čakli strādā, lai saturētu stāstu un tā tēlus kaut kādos rāmjos. Nezinu, vai jāvaino lugas autors Braiens Frīls vai arī tās tulkotājs (nav ne jausmas, kas), bet Maikla monologu laikā gribējās viņu tā pamatīgi iepļaukāt, pateicoties tai sapiņķerētajai vārdu viļāšanai, no kuras nekāda baigā jēga arī nenāca. Jura Hirša tēvocis Džeks arī nekādas sevišķās emocijas neizraisīja, bet Jāņa Vimbas Džerijā īsti nespēju saskatīt to liktenīgo vīrieti/dejotāju, kas spētu aizraut līdz sirds dziļumiem.

Ar Ineses Mičules režiju vispār esmu diezgan labās attiecīb;as, cik nu man ir sanācis ar to saskarties, bet šoreiz laikam līdz galam nespēju iejusties izrādē, lai teiktu, ka tā man patika. Uzvedumā šķita zudis dejošanas koncepts, kam pašā stāstā īstenībā ir ārkārtīgi liela nozīme (skat. izrādes nosakumu). It kā māsas ik pa brīdim laidās kādā riņķītī ap savu nelielo istabiņu, bet tikai retu reizi radās sajūta, ka tas kaut ko tiešām nozīmē. Pēc Rozes atgriešanās no "laivu brauciena" māsu deja bija katartiska un ārkārtīgi aizraujoša, bet visu to valstīšanos ar lūpu krāsu pa koka bluķiem tādā groteskā dejā tā arī līdz galam neizpratu. Šķita, ka dejai bija sabāzts virsū pārāk daudz simbolisma -  vienu brīdi tā nozīmēja atbrīvošanos no visa, otru brīdi tai bija seksuāla nozīme, bet nākamajā jau deja apzīmēja to, ka māsas viena otrai piedod visas neizdarības un pastāv cita par citu lai tur vai kas.
Turklāt izrāde tika saskaldīta īpatnējos brīžos. Starpbrīdis likās nevietā, bet Maikla iestarpinājumi noslēguma tējas ainā atgādināja Gredzenu pavēlnieka neskaitāmās beigu ainas (kas vēl atgādināja GP - Enyas mūzikas izmantošana, kas īsti neatbilda ne laika posmam, ne vispārējai atmosfērai).
Nevar nepieminēt to, ka izrāde notiek uz visām četrām pusēm, jo skatītāji izvietoti gar Jaunās zāles četrām sienām. Doma nav slikta, bet brīžiem, skatoties uz kāda aktiera muguru, jutos nedaudz apdalīti un, manuprāt, tie skatītāji, kas sēdēja sānos, vispār brīžiem jutās aizmirsti (bet varbūt es kļūdos).

Beigu beigās jāsaka, ka Dejas Lūnasas svētkos šķita pārāk attālināts stāsts, kas notiek kaut kur otrā pasaules malā pirms ļoti ilga laika. Ir izrādes, kur tas itin nemaz netraucē, jo tēli un viņu attiecības kaut kā atbalsojas cauri laikam un telpai, liekot just līdzi tā, it kā tas notiktu ar mani pašu. Šķiet, ka Mičulei šoreiz līdz galam tomēr neizdevās radīt šo tik ļoti nepieciešamo atbalsi, kas rezultējas pie skatāmas un interesantas izrādes bez spēcīgas pēcgaršas.