Ready.
Set.
Go.
10. Saturday (Ian McEwan)
Atrodas sarakstā nedaudz nepelnīti, jo būtībā nekas tik izcils šajā stāstā nav. McEwan ir pamanījies gluži vai izvilkt no manām domām idejas un sajūtas, ko citās grāmatas līdz šim nebija izdarījušas, bet galu galā, noliekot grāmatu malā, pārņem tāda 'meh' sajūta. Saturday laikam visu dzīvi asociēsies tieši ar dižo diskusiju par to, vai mūzika ir sava veida stāstījums.
9. Waterland (Graham Swift)
Varbūt tā iemesla dēļ, ka šī bija pēdējā mācību semestra pirmā grāmata, kas nozīmē, ka vēl biju jauna un naiva, bet visas Alekseja runas par 'bruise upon a bruise' un 'the here and now' manī kaut ko aizķēra. Teikšu godīgi - ja lasītu grāmatu pati bez gudru profesoru līdzdalības, tad nebūtu no tās spējusi izvilkt ne pusi tās jēgas, ko tagad tajā saskatīju, bet tas jau ir akmens manā, ne autora dārziņā.
8. Плавающие путешествующие (Михаил Кузмин)
Nemaz necentīšos kādam iestāstīt, ka šīs grāmatas atrašanās šajā sarakstā un manā lasīto grāmatu sarakstā vispār nav itin nekādi saistīta ar Nastavševa absolūti brīnišķīgo izrādi JRT. Jo ir. It kā viegls stāsts, kuram apakšā doma tikai viena, no tā paša autora nākusi (ko var dzirdēt arī izrādes fantastiskajā muzikālajā pavadījumā) - Я изнемог, я так устал./ О чем вчера еще мечтал/ Вдруг потеряло смысл и цену./ Я не могу уйти из плену.
7. Dan Leno and the Lighthouse Golem (Peter Acroyd)
Tāds kā detektīvs, tāds kā trilleris, tāds kā zinātnisks traktāts. Lieliskais Londonas attēlojums palīdz iebraukt grāmatā un tiešām rada lasītājos nepārspējamu klātbūtnes un netīrības sajūtu.
6. Ingenious Pain (Andrew Miller)
Ļoti interesanta grāmata par emociju un fizisku sāpju nozīmi un funkcijām cilvēku dzīvēs, kas piedevām skaisti uzrakstīta un piedāvā rūpīgi izpētītu fonu visām notiekošajām darbībām. Plusiņš par Rīgas pieminēšanu.
5. White Noise (Don DeLillo)
Nezināmu iemeslu dēļ biju iedomājusies, ka White Noise ir tāds postmodernisma gabals, kuru lasot nav īsti skaidrs, par ko ir runa un kāpēc, bet izrādījās, ka tā vis nav. White Noise ir gudra grāmata, kuru es līdz galam diemžēl nespēju saprastu, bet tai pašā laikā kurai ir plot, tāpēc es vismaz varēju censties to saprast, ko man ļoti patīk darīt. Pat ja nesanāk.
4. The Painted Veil (W. Somerset Maugham)
Biju pirms grāmatas lasīšanas redzējusi filmu, tāpēc grāmatas nobeigums nedaudz pārsteidza, bet nevarētu teikt, ka nepatīkami. Varu secināt, ka mana mīlestība pret dramatiskiem stāstiem nav gājusi mazumā, bet tikai augusi.
3. Othello (William Shakespeare)
Otello un Dezdemones stāsts man ir vairāk vai mazāk absolūti vienaldzīgs, tāpēc droši varu teikt, ka šo grāmatu līdz saraksta trešajai vietai ir aizvedis tikai un vienīgi Jago. Nu, man patīk man tādi evil masterminds, kas tā īsti neko nedara, bet spēj manipulēt ar citiem cilvēkiem, kas nav apveltīti ar dotumiem redzēt, ka ar viņiem manipulē. Bonusa punkti izrādei nāk arī no Kaspara Znotiņa iz-ci-lā Jago JRT izrādē.
2. The Remains of the Day (Kazuo Ishiguro)
Kazuo Ishiguro laikam ir my jam, jo patīk man tādas lēnas grāmatas, kur tā īsti nekas nenotiek, bet cauri vijas tādas skumjas, drūmums un zaudētas ilūzijas, ka asaras sprāgst no acīm ārā un uznāk depresija, jo nezinu, ko lai daru ar savu dzīvi. Skumji, bet reālistiski.
1. Gone with the Wind (Margaret Mitchell)
Cītīgi spurinājos pretī šīs grāmatas lasīšanai, jo jau sen biju redzējusi filmu, pēc kuras radās iespaids, ka visi tās varoņi ir absolūti idioti. Būtībā jau arī ir, bet laikam pienācis tas vecums, kad beidzot spēju šajos idiotos saskatīt arī daļiņu sevis. Tur arī tā stāsta sāls.
Bonusā gada antigrāmata:
The Taming of the Shrew (William Shakespeare)
Ai, Šeksi, Šeksi, you sexist asshole. Feministu ļaunākais murgs. Da jebkura cilvēka ļaunākais murgs. Šī luga, kas tik skaisti pārtapa 10 Things I Hate about You izrādās ir drausmīgi aizvainojošs murgojums, kurā the shrew in question tiek spīdzināta un mocīta, lai salauztu viņas gribu un dzīvessparu. Kauns, kauns, Šeksi.
No comments:
Post a Comment