Dzeja

Vienmēr esmu domājusi, ka ar dzeju ir kā ar olīvām - tā ir acquired taste jeb kaut kas, pie kā jāpierod, ilgstoši un apzināti tajā iedziļinoties. Respektīvi, tikai pēc 10 vai 20 vai varbūt 200 dzejas krājumu rūpīgas izlasīšanas, rodas izpratne par to, kas tad tā dzeja tāda ir un kā to īsti lasīt. Diemžēl nekad neesmu varējusi piespiesties paņemt rokās tos n dzejas krājumus, tāpēc uz JRT izrādi Dzeja Māras Ķimeles režijā gāju ar zināmām šaubām, vai tā ir izrāde, ko man vispār vajag redzēt. Vajadzēja.

Protams, nesākšu tagad naivi klārēt katram, kas ar mieru manī klausīties, ka vilkšu laukā visas sev pieejamās grāmatas, kurās atrodams kāds dzejolis un pārtikšu no dzejas vien, bet izrāde noteikti kaut ko iekšās iekustināja. Kādu piemirstu sajūtu vai iepriekš galvā pavīdējušu domu, kas šķita tik ļoti mana, bet te pēkšņi skan no aktiera mutes kāda pilnīgi sveša autora rakstītos vārdos. To tad laikam Dzeja izdara vislabāk - parāda, kā no dzejoļu rindām, lai kādas tās arī būtu, var veidot sarunu. Lai gan aktieri, kas piedalās sarunā, ir pieci, rodas sajūta, ka arī vienatnē tā pati saruna varētu eksistēt, jo kā teica Šekspīrs: "Kas manī vērtīgs, paliks dzejoļos un tevī dzīvs, kad pārlasīsi tos."

Daļa no izrādes veiksmes noteikti ir telpa, kurā tā tiek spēlēta - JRT mazā zāle piedāvā visnotaļ intīmu atmosfēru, kas diži neatšķiras no vēl neiekārtota dzīvokļa - pāris galdi, krēsli, palodzes, uz kurām piesēst, bet aiz logu rūtīm ieskanas policijas sirēna vai motocikla rūkoņa. Aktieri ļoti apzināti un cītīgi vēro ne tikai viens otru, bet arī savus skatītājus, un nebaidās dzejoļu laikā lūkoties tieši acīs (ja es būtu meitene pirmajā rindā, kurai Ivars Krasts savā eņģela balsī dziedāja dziesmu, skatoties tikai uz viņu, noteikti justos samulsusi un stipri nosarkusi). Arī tās sajūtas, ka strāvo starp pašiem aktieriem šķiet patiesas un brīžiem pat tik personīgas, ka sajutos neērti - tā, it kā būtu iejaukusies kādā sarunā, kur man īsti nemaz nav vietas.

Kasparam Znotiņam, manuprāt, visnotaļ veiksmīgi (nezinu, vai apzināti vai nē) ir sanākusi tāda diriģenta loma, bet arī pārējie aktieri (Guna Zariņa, Jana Čivžele, Ivars Krasts un Ģirts Krūmiņš) nepaliek ēnā un katram ir kāds brīdis, kurā paspīdēt. Un katram izdodas aizkustināt vai sasmīdināt.

Izrādi kopumā vispār raksturo improvizācija un intimitāte. Es pieņemu, ka tas varētu būt arī ārkārtīgi mānīgs priekšstats, kas panākts rūpīga darba un ilgstošu mēģinājumu rezultātā, tomēr man kā skatītājai palika silti ap sirdi - it kā izrāde būtu veidota tieši man. It kā es uz mirkli varētu būt daļiņa no tā, kas veido izrādi un sarunu. Varbūt tā ir tā viena lieta, kas nedaudz pietrūka - dalība sarunā, kas tomēr beigās paliek tikai pašu aktieru ziņā. Vienkārši, dzeja šo JRT aktieru izpildījumā plūst tik viegli un dabiski, ka gribas ko pateikt līdzi. Uzdot kādu jautājumu. Piesēst turpat starp dzejas krājumu kaudzēm un piedalīties sarunā.