Šodien darbā izklaidēju kolēģus ar stāstiem par to, ko bērnībā mēdzu prātuļot savā galviņā. Man šķiet, ka viņi sāk noticēt, ka es jau piedzimu pusmūžā. Case in point:

• pārlasījusies latviešu tautas pasakas, no visas sirds ticēju, ka mājas ar visām tām piederošajiem īpašumiem pienākas vecākajam dēlam, tāpēc aktīvi baidījos, ka mans brālis mani izliks un man nebūs kur dzīvot.
• bērnībā vienmēr gāju gulēt ar tādu mēreni nošņurkušu mīksto mantiņu (sunīti vārdā Reksis). Ļoti ilgu laiku pavadīju baidoties, ka mans nākotnes vīrs būs kategoriski pret to, ka, arī precēta būdama, turpināšu ņemt sunīti līdzi.