Kad biju maza, naiva un dzīvoju mājā, kurai tobrīd bija tikai viens stāvs, istabā, kur man visvairāk patika spēlēties, pie sienas ar pelēkām tapetēm bija milzīga (vai vismaz manā prātā tā palikusi milzīga) sacaurumota Vācijas karte. Sacaumurota tāpēc, ka mēs pat to mēdzam svaidīt šautriņas. Lai vai kā, mani karte ārkārtīgi piesaistīja, tāpēc par Vācijas ģeogrāfijas zināšanu līmeni nesūdzos, bet sevišķi lielu uzmanību es vienmēr pievērsu lielākajai peļķei šajā kartē - Bodensee. Nosaukums man palicis prātā līdz pat šai baltai dienai, un esmu to šad tad iepinusi sevis rakstītos stāstos, jo, nu, man acīmredzot patīk lielas peļķes.

Liels bija mans pārsteigums, kad šodien, mirkli pirms uzbraukšanas uz prāmja, lai šķērsotu Konstances ezeru, pēkšņi kāds ieminējās, ka Vāciski to sauc Bodensee. Manas ģeogrāfijas zināšanas tātad būtībā var iet ieskrieties, ja jau pati to nebiju izfunktierējusi, bet ne par to šoreiz stāsts. Stāsts ir par to, ka šodien piepildīju vienu nelielu sapni, par kura eksistenci man iepriekš nebija ne mazākās nojausmas. Es jau tā "liela" ūdens tuvumā palieku dīvaina, bet šodien, esot pie un uz Bodensee, mani pārņema tāda pacilātības un bērnišķīga prieka sajūta, ka tikai stulbi smaidīju un nebiju īsti spējīga parunāt.

Dzīve/liktenis/insert-a-deity-here varbūt reizēm nedod to, ko pašai ļoti gribas, bet reizēm tā pasviež precīzi to, ko tobrīd vajag.
Par mazajiem prieciņiem ;)