Cerību ezers

Vladislavu Nastavševu mēdzu dēvēt par savu lielo teātra mīlu, tāpēc droši vien esmu sasniegusi tādu stadiju, ka viņš varētu uznākt uz skatuves un tikai nošķaudīties, bet es jau būtu absolūtā sajūsmā. Cerību ezers, protams, ir kas vairāk par šķaudienu, un, lai gan izrādes laikā brīžiem uzmācas no domas no sērijas 'nu un?', par izrādi domāju jau trešo dienu un diezin vai tuvākajā laikā pārtraukšu to darīt.

Jāsāk ar to, ka kāds kaut kur kādā brīdī bija pieļāvis smagu mārketinga kļūdu, pozicionējot Cerību ezeru kā izrādi par latviešu un krievu attiecībām, dzīvojot Latvijā. Šī tēma, protams, izrādē parādās, bet tā šķiet salīdzinoši mazsvarīga. Tas, kas visvairāk paliek sirdī pēc izrādes noskatīšanas, ir vientulība un distancētība no apkārtējās pasaules, neatkarīgi no tā, vai šo vientulību rada latviešu/krievu attiecības, galvenā varoņa mākslinieciskā dvēsele, darbs vai māte. Kur nu vēl, ja tas ir viss šo lietu apvienojums. JRT mājas lapa vēsta, ka šī izrāde ir "mēģinājums risināt sabiedrības sašķeltības jautājumu", bet man vairāk šķita, ka izrādes centrā ir viena indivīda sašķeltības jautājums, kas visticamāk daļēji izaudzis gan no latviešu krievu/jautājuma, gan no daudziem citiem aspektiem.

Pats apbrīnojamākais izrādē, protams, ir tas, ka tā ir dziļi personīga. Nastavševs nav centies mainīt vārdus vai kaut ko slēpt, jo galvenie varoņi ir viņš pats, Vlads (Intars Rešetins), un viņa māte Nadežda (Guna Zariņa). No vienas puses, tas izrādei piedod īpašu kvalitāti, radot sevišķi dziļu intimitātes un patiesuma sajūtu. No otras puses, daudzējādā ziņā tas izrādi ierobežo, jo brīžiem ir grūti paskatīties uz globāliem aspektiem, par ko izrādē ir runa, ja acu priekšā ir viens, spilgts, reāls cilvēks, ar kuru visas šīs problēmas notiek. Pavisam viegli šajā gadījumā ir padomāt, ka izrāde ir tikai par pašu Vladu, vienalga, vai tā tiek uztverta kā vanity project, sauciens pēc palīdzības vai ārkārtīgi metafikcionāls veids, kā nopelnīt honorāru sava Kurzemes prospekta dzīvokļa vintage vannai. Var jau būt, ka nedaudz tā arī ir, bet, palūkojoties aiz Nastavševa spilgtās skatuves personības Vlada, vismaz man pašai pēc pāris dienām atklājās, ka tas, kas ir aizķēries manī pašā, ir tā drausmīgā vientulības un izmisuma izjūta, kas staroja no Rešetina spēlētā personāža. Un vienalga, vai viņu sauc Vlads, Žeņa vai Jānis.

Protams, vientulība nav vienīgā tēma, kas izrādē apspēlēta, bet šķiet, ka viss grozās tieši ap to. Ņemot vērā, ka izrādes galvenais varonis ir režisors Vlads, teātris spēlē lielu lomu, bet jau atkal tas notiek ar zināmu skumju piesitienu. Itin viss Vlada dzīvē pārvēršas teātrī, līdz pat Nadežda līdz ar skapi un paklāju tiek aizstiepta uz teātri. Viss, ko Vlads nezina, kur likt un ar ko viņš īsti nevar tikt galā, beigu beigās nonāk teātrī. Robeža starp mākslu un dzīvi tiek nojauka pilnībā, personāžiem mijoties ar aktieriem un mikrofonam parādoties itin visās dzīves situācijās. Vārdu sakot, ar Vladu viss personīgais ir publisks, bet līdz ar to arī viss publiskais ir dziļi personisks. Izrādē viņa emocijas bieži iet pa gaisu un, cik zināms no nostāstiem, tad arī Nastavševa emocijas teātrī mēdz iekāpt visai augstos toņos. Robežu īsti nav. No turienes tad arī tā vientulība, jo Vlads lavierē starp reālo dzīvi un teātri, jaucot abus divus kopā un visu vērojot ar distancētu skatu, ko lieliski parāda Rešetins.

Runājot par Rešetinu, jāsaka, ka biju patīkami pārsteigta par to, cik organiski viņš jūtas uz JRT skatuves. Protams, talkā nāk fakts, ka Vlads izrādē ir outsider un arī Rešetins uz šīs skatuves nav savējais. Viens no izrādes momentiem, kas visvairāk palicis prātā, ir brīdis, kad Vlads sēž uz ķeblīša pašā skatuves malā ar asaru pilnām acīm un viņam tik ļoti sāp absolūti viss, kas dzīvē notiek, ka vairāk nav iespējams izturēt un gribas kliegt, bet fonā skan Pugačova. Mūzikas un uz skatuves notiekošā kontrasts ir raksturīgs Nastavševa izrādēm, bet šeit tas iespaidoja sevišķi spēcīgi.
Savukārt Guna Zariņa jau sen ir apliecinājusi, ka ir Latvijas nacionālais dārgums, un šī izrāde šo faktu tikai pastiprina. Viņas Nadežda ir neuzkrītoši lieliska itin visā un tik īsta, ka šķiet viegli nepieklājīgi vērot viņu uz skatuves, jo tas ir gluži kā pa actiņu lūrēt Nadeždas dzīvoklī.

Beigu beigās skatītājs paliek ar Vladu un Nadeždu uz skatuves. Viens krēsls viņam un viens viņa mātei. Kā jau teicu, Nastavševs varētu nošķaudīties, un es sajūsmā lauztu krēslus. Tomēr gribētos cerēt, ka Cerību ezers, kas ir tīra sajūtu izrāde, neietilpst šķaudiena kategorijā, bet gan ļaus vismaz daļai publikas piedzīvot kaut kāda veida katarsi un aizdomāties par sev tuvām tēmām. Vai vismaz kopīgi ar Nastavševu paklanīties savai mātei.