Equus

Equus manā apziņā ir sēdējis, kopš 2007.gada, kad Daniels Redklifs ļoti veiksmīgi centās izlauzties no Harija Potera tēla, tāpēc ļoti priecājos, kad Dailes teātris iekļāva šo izrādi savā repertuārā. Un savu priecāšanos man ne mirkli nav nācies nožēlot, jo Grozai-Ķiberei ir izdevusies spēcīga un motivējoša izrāde, kas, ja skatītājs ļauj, var satricināt līdz sirds dziļumiem un nelaist vaļā vēl ilgi (lai gan... ko tad es zinu – izrādi redzēju tikai vakar).

Teorētiski lugas stāsts itin nemaz nav universāls un tāds, kam katrs varētu līdzi just, jo vēsta par 17 gadus veco Alanu Strengu (Dainis Grūbe) – garīgi nomocītu un visās dzīves jomās apjukušu jaunu puisi, kas savas apmātības/kaislības pārņemts izdur acis pieciem zirgiem un pēc tam nonāk psihiatriskajā slimnīcā pie speciālista Mārtina Daiserta (Lauris Subatnieks), kuru pašu nomoka savas problēmas. Vārdu sakot, ne gluži standarta pasaciņa par nabaga nesaprasto pusaudzi. Alana loma no Daiņa Grūbes prasa gan fizisku, gan emocionālu izturību, kas lieku reizi ļauj viņam sevi parādīt kā vienu no labākajiem savas paaudzes spīdekļiem Latvijas teātru debesīs. Grūbe no sirds šausta sevi ar jostu un tikpat ļoti no sirds izspēlē traģisko nakti stallī, burtiski pa minūtēm lēkājot no saprātīgas un inteliģentas būtnes uz neprātīgu un sabiedrībai bīstamu indivīdu, ko tik tiešām vajadzētu ieslodzīt. Ārēji (vai vismaz fiziski) vieglāks uzdevums ir ticis Alana psihiatram Laura Subatnieka veidolā, kurš ir pilnīgs pretstats kaisles pārņemtajam Alanam – saprātīgs, racionāls, profesionāls. Vīlies dzīvē. Par spīti tam, ka Grūbem ir ticis tēls, kurš ir spilgtāks un pamanāmāks, manuprāt, tieši Subatnieks ir tas, kurš notur izrādes toni tās iecerētajā augstumā un padara to tik izcilu. Grūbes un Subatnieka saikne izrādē nav samākslota ne mirklī, kad viņi tikko sastopas, ne pašā noslēgumā, kad visa Alana dzīve un vērtību sistēma ir Daiserta nogurušajās, notraipītajās plaukstās. Patīkami, ka izrāde necenšas uzspiest savu viedokli par to, vai Daiserta simboliskais darbs ir pareizs vai nē – katram pašam jātiek galā ar šo lēmumu, ņemot vērā uz skatuves notiekošo. Varbūt vienīgais, ko man prasījās notušēt, bija Alana tēva un mātes (Juris Žagars un izcila, iz-ci-la Indra Briķe) sižeta līnija, jo šķita, ka viņiem šajā gadījumā tiek uzvelta pārāk liela vaina. Visi vecāki pieļauj kļūdas, daži pat daudz lielākas bet ne visi bērni no tā tik ļoti cieš. Izrādē it kā šī doma arī tiek apspēlēta, bet tā kā šo domu pauž fanātiski relioģozā Alana mamma, tad skatītājiem to ir pat pārāk viegli atmest kā nepareizu un ačgārnu.

Lai cik dīvaini tas neizklausītos, vēl jāizceļ arī Ģirta Andžāna spēlētais zirgs. Viņa majestātiskās kustības vien jau ir kā vērtas, bet vēl spēcīgāks man likās Andžāna skatiens, kurš visu izrādes laiku (izņemot īso brīdi, kad Andžāns ir jātnieks) palika tik ļoti zirdzisks – ne īsti cilvēka skatiens, ne īsti dumja dzīvnieka, bet kaut kas pa vidu – tieši piemērots Alana iztēles radītajam Equus tēlam.

Ar Lauras Grozas-Ķiberes režiju man ir īpatnējas attiecības, jo visas viņas izrādes, ko esmu redzējusi (Piafa, M.Butterfly, Pīters Pens un tagad arī Equus) ir narratīvi smagsvari. Piafa mēģina vienā izrādē ielikt visu Piafas bagātās dzīves stāstījumu; M.Butterfly arī ir stāsts, kur lielākais uzsvars likts tieši uz saturu, bet Pīters Pens vispār oriģinālā ir grāmata. Kā jau teicu – narratīvi smagsvari, kas no vienas puses tā vien lūdzas, lai tos uzliek uz skatuves, bet no otras puses paši par sevi ir pietiekami spēcīgi, līdz ar to tiek piedotas visādas režisoriskas muļķībiņas, nepilnības un paviršības, kas vienkārši nobāl uz satura fona. Tā kā man ir neveselīga tieksme izķidāt izrādes pa sastāvdaļām, nevis uztvert tās kā veselu kopumu, tad manis pieminētajās Grozas-Ķiberes izrādēs šīs nepilnības mani īpaši kaitina, jo bieži vien tās noslēpjas aiz spēcīga satura vai izciliem aktierdarbiem. Bet Equus manās acīs ir citādāks, jo šādas nepilnības vairāk vai mazāk pazūd. Nevienu brīdi izrādes saturs nenomāc citus tās aspektus un neviens moments nešķiet kaut kādā veidā paviršs, nenostrādāts vai nevajadzīgs. Viss, ko Groza-Ķibere šeit ir izdarījusi, ir izdarīts ar domu un līdz sirds dziļumiem kārtīgi. Vienīgi ainā, kur Alans, Džila un Alana tēvs stāv pie kinoteātra, šķiet, nebija noķerts vajadzīgais komiskuma balanss, jo tajā brīdī Alana pasaule sāk brukt, bet tas nedaudz pazuda skatītāja smieklos. Varbūt, ja tie būtu bijuši histēriskāki...

Arī scenogrāfija (Miķelis Fišeris) ir interesanti apspēlēta un var tikt interpretēta ļoti dažādi. Kā atklājas izrādes noslēgumā mēbeles it kā aizkrautas priekšā staļļa durvīm, priekšā pašam Equus, kurš pārņēmis Alana dzīvi savās rokās. Tāpēc šķiet simboliski, ka izrādes laikā psihiatrs krēslu pa krēslam lauž barikādi, pievezdams Alanu pavisam tuvu sevī radītajam tēlam, bet tai pašā laikā atraudams viņu no tā prom. Mēbeles sagrūztas virsū viena otrai haotiski, ačgārni, aplami. Gluži kā Alana prāts, kur reliģija un ģimene sajaukusies ar mītiem un seksualitāti, radot destruktīvu haosu, kas emocionāli traumatiskā brīdī izlaužas uz āru. Tai pašā laikā jāpiemin fakts, ka ar samestajām mēbelēm visvairāk krāmējas tieši Daiserts, un izrādes laikā vairākas reizes tiek atgādināts, ka istabā, kur ārstē Alanu ir ārstēti vēl daudzi, līdz ar to mēbeles savā ziņā kļūst par tiem iepriekšējiem pacientiem, ko Daiserts vienu pa vienam uzšķērdis un normalizējis, atstādams tikai viņu auksto, skeletisko ķermeni bez dziļākas būtības. Un tagad šī nasta guļ viņam uz pleciem jeb vienkārši līdzpastāv haotiskas mēbeļu kaudzes paskatā.

Viens mazs mazītiņš sīkums, kas man nedaudz traucēja izrādes laikā bija tās muzikālais noformējums, kuram, starp citu, teātra mājas lapā nav iespējams atrast autoru, tāpēc es nezinu, kurā virzienā raidīt savu neapmierinātību. Klusākā un mierīgākā mūzika, kas skanēja dažu epizožu fonā, bija vairāk vai mazāk neitrāla, bet dīvainais metāls (?), kas skanēja Alanam durot ārā zirgu acis, gan šķita absolūti nevietā. Ja nemaldos, tad mana lielā teātra mīla Vladislavs Nastavševs reiz teica, ka mūzika ir tāda sava veida šmaukšanās izrādēs – ja tā nekalpo kādam konkrētam mērķim, tad tā tiek izmantota, lai aizlāpītu caurumus, ar kuriem režisors citādi netiek galā. Dīvainākais šajā gadījumā ir tas, ka ainā, kur Alans izdur zirgiem acis, nekādu caurumu, ko aizlāpīt ar mūziku, nav. Grūbe ir absolūti spējīgs noturēt visu spriedzi un būtībā visu izrādes kulmināciju uz sevi arī bez dramatiskas mūzikas fonā, kas teorētiski droši vien ir paredzēta, lai pārņemtu absolūti visas skatītāju maņas un palīdzētu radīt katarses sajūtu, bet praktiski izsit no sliedēm, jo šķietami kliedz uz skatītāju, cik ļoti dramatisks ir tas, kas tobrīd notiek uz skatuves.

Vārdu sakot, ar visu šo penteri būtībā vēlējos teikti tikai vienu lietu – izrāde ir tiešām laba, visticamāk viena no labākajām, ja ne labākā, ko man šajā sezonā ir bijis tas prieks redzēt. Patīkami, ka reizi pa reizei aplausu laikā ceļos kājās nevis tāpēc, ka citādi justos neērti, bet gan tāpēc, ka no visas sirds to vēlos.