2016. gada grāmatas

Ak, 2016. gads. Pilnīgi noteikti nav bijis mans labākais gads, bet, hei, lauzta kāja nozīmē vismaz to, ka šogad izpildīju savu apņemšanos izlasīt 50 grāmatas. Tēmu saraksts sanācis visai plašs: young adult problēmas, zinātniskā fantastika, spoku stāsti, romiešu imperatori, dzīves nomākti rakstnieki, chick lit, pakistāņu meitenes biogrāfija, grāmatas par to, kā rakstīt grāmatas un daudz kas cits. Katrs literatūras gabaliņš palicis man atmiņā ar kaut ko savu, bet šeit manas pārdomas par 10 rakstu darbiem, kas manā atmiņā iespiedušies visspēcīgāk.



10. The Book of Lost Things (John Connolly)
Tumša, tumša grāmata, bet šī vārda labākajā nozīmē, jo atgādina pasakas, kas lasītas bērnībā, piemēram, Ansīti un Grietiņu, kur reāli tiek sadedzināts cilvēks, bet nezināmu iemeslu dēļ visiem vienalga. The Book of Lost Things autoram ir izdevies pārnest to baiļu un tumsas sajūtu no bērnu dienu pasakām uz pieauguša cilvēka dzīvi, lai gan galvenajā lomā ir palicis bērns. Šķiet, ka lasīju šo saules pielietā istabā, lai gan piemērotāka atmosfēra būtu bez elektrības palikušā mājā, kad aiz loga trako rudens vētra.

9. Heather Wells series (Meg Cabot)
Labdien, mani sauc Ilze, un man patīk chick lit. Šķiet, ka katru gadu atduros pret periodu savā dzīvē, kad nespēju palasīt ko citu. Šogad paveicās, jo trāpīju uz Meg Cabot sarakstītajām grāmatām par universitātes kopmītņu administratori/noziegumu izmeklētāju Heather Wells. Jutos ļoti izklaidēta piecu grāmatu garumā.

8. The Shipping News (Annie Proulx)
Maģistrantūrā šai grāmatai tā arī nespēju (vai negribēju) izurbties cauri, jo Proulx izmantotais rakstības stils ar īsiem, saraustītiem teikumiem neļauj grāmatu lasīt ātri. Pie katra teikuma jāpiebremzē. Katrs teikums jāapviļā kā kartupelis. Līdz ar to nākas arī ļoti iedziļināties saturā, kas šogad, kad varēju atļauties bremzēt un viļāt, grāmatai bija liels pluss. Atmosfēriska grāmata, kuras varoņiem tā arī līdz galam īsti nepieķēros, bet stilam un videi gan.

7. The Goldfinch (Donna Tartt)
No satura gandrīz neko neatceros, ja atskaita vilšanos grāmatas noslēgumā. Bet tā mākslas, sava veida bohēmas, mūsdienu šausmu un neizdošanās atmosfēra tomēr iespiedusies atmiņā. Grāmata man bija krietni par garu un krietni par detalizētu, kā arī, manuprāt, nespēja noturēt kaut kādu vismaz aptuvenu ritmu savā stāstījumā, bet vispārējais iespaids visnotaļ pozitīvs.

6. Jelgava 94 (Jānis Joņevs)
Neklausos metālu un nedzīvoju Jelgavā, bet tas netraucēja beidzot izlasīt Joņeva Jelgava 94. Ar latviešu literatūru vēl joprojām esmu uz "jūs", bet priecēja fakts, ka var sarakstīt arī tādas grāmatas, kurās viss nav tikai grūti, smagi un ar spēcīgu padomju smaku. Protams, nekādu katarsi no grāmatas gaidīt nevajag, bet reizēm patīkami vienkārši nedaudz pasmieties par pusaudžu (arī savu) pārspīlēti nopietno attieksmi pret sevi un apkārtējo pasauli.

5. Annihilation (Jeff VanderMeer)
Manas domas par to, ko es reāli tajā grāmatā izlasīju un ko pēc tam piefantazēju klāt, vēl joprojām dalās. Paranoiska, dīvaina un hipnotiska grāmata, kas atgādina murgus, zālītes pīpēšanu, LSD lietošanu un pārēšanos visu kopā kādā miglainā rudens naktī, klīstot pa nezināmas pilsētas ielām. Neizprotami fascinējoša lasāmviela.

4. Me Before You (Jojo Moyes)
Jojo Moyes ir apbrīnojama spēja uzrakstīt mīlas stāstu, kas tai pašā laikā arī apskata tādas tēmas kā nabadzība un invaliditāte. Ironiskā kārtā kādas pāris nedēļas pirms grāmatas lasīšanas aktīvi gūglēju "assisted dying", jo atrados slimnīcā un nespēju pienācīgi sagremot domas par drūmo nākotni, kurā nespējīgas tantiņas guļ gultā un neviens viņām negrib palīdzēt. Ļoti raudāju. Daudz domāju. Tāpēc kaut kādā mistiskā veidā grāmata nāca tieši laikā.

3. The House of the Spirits (Isabel Allende)
Maģiskais reālisms manā dzīvē atgriezās ar skaļu blīkšķi, jo The House of the Spirits ir ne tikai viena no labākajām grāmatām, ko lasīju šogad, bet viena no labākajām grāmatām, ko vispār esmu lasījusi. Saturs diezgan banāls (kādas ģimenes stāsts vairākās paaudzēs), bet izpildījums tik dzīvs un košs, ka smadzenes pašas gleznoja bildes manā acu priekšā. Turklāt bija patīkami pārmaiņas pēc ar grāmatas palīdzību padzīvot kādā ne-angliski runājošā kultūrā, kuras vēsture un paražas tik ļoti atšķiras no manējām.

2. Wonder Boys (Michael Chabon)
Ja es agrāk būtu klausījusi Līvu, tad jau agrāk man būtu bijusi iespēja izlasīt ārkārtīgi smieklīgu un apburošu grāmatu par tēmu, kas manai sirdij ir ļoti tuva. Man laikam patīk grāmatas par problēmām, ko cilvēki paši sev radījuši, un to, kā viņi ar tām cenšas tikt galā. Ja vēl grāmata ir aizraujoši un amizanti uzrakstīta, tad vispār izcili. Wonder Boys būtībā nevajag labāku reklāmu par šo teikumu no pašas grāmatas: "In the mirror I caught a glimpse of the tuba that had been stalking me all weekend".

1. Memoirs of Hadrian (Marguerite Yourcenar)
Vai es šo grāmatu izlasīju tāpēc, ka to kādā savā intervijā bija pieminējis Oscar Isaac? Varbūt. Vai šī grāmata uz mani atstāja ļoti spēcīgu iespaidu? Pilnīgi noteikti. Es tik tiešām nezinu, vai tā bija kaut kāda sakritība, bet visu laiku, kamēr Memoirs of Hadrian stāvējā manā currently reading plauktā, es jutos ļoti mierīga, nosvērta un tāda, kāda es gribētu būt ikdienā. Par ļaunu nenāca arī fakts, ka grāmata rakstīta valodā, kas pati birst no mēles (autore piedalījās tulkošanas procesā). Skaista, neaptverama un neaprakstāma grāmata.


Secinājumi:
Cik interesanti, ka daudzas no grāmatām, kurām pēc lasīšanas biju ielikusi četras zvaigznes, savu vietu šajā sarakstā neatrada, bet to vietas ieņēma grāmatas ar trim zvaigznēm. Ja ne citādi, tad vismaz grāmatu ziņā 2016. gads ir bijis labs, tāpēc cerams, ka nākamais sevišķi neatpaliks.