Kad reizēm dzirdu cilvēkus, kuri stāsta, ka viņi nekad neatceras savus sapņus, man viņu ir mazliet žēl, jo mana zemapziņa mani reizēm aplaimo ar tādām pērlēm, ka pilnīgi gribas tās publicēt blogā (un vēl pāris nedēļas pēc sapņošanas visiem, kas grib un negrib klausīties, atstāstīt visu sīksīkās detaļās).

Case in point, šonakt kādā jaunā muzejā, ko manas smadzenes nokristīja kā vēl neuzbūvēto modernās mākslas muzeju, notika atklāšanas pasākums, bet paralēli tam arī kāds nenosaukts mana darba jubilejas notikums, kuram bija rezervēta viena muzeja zāle. Kamēr attiecīgā zāle vēl bija ciet, cilvēku masas dīdījās netālu no zāles durvīm un mana priekšniece aktīvi stāstīja visiem, ka mums, uzņēmuma darbiniekiem, iekšā rezervēts atsevišķs galdiņš, kas, protams, ir pats labākais. Tomēr šis fakts mani sevišķi neinteresēja, jo pēkšņi ieraudzīju, ka viesu pūlī, pavisam netālu no manis ir arī Diego Luna. Sajūsminātais prāts, protams, uzreiz atcerējās laikus, kad ‘Dirty Dancing 2’ bija mans pastāvīgais dzīves fons, un vēl salīdzinoši neseno ‘Rogue One’. Un, hei, Diego Luna taču ir no Meksikas, kas bija pietiekams iemesls, lai es izlemtu, ka tas ir īstais brīdis, lai trenētu manu vārīgo A1 spāņu valodas līmeni. Bet pat mana zemapziņa nevar radīt zināšanas tur, kur to nav, tāpēc tā nu iznāca, ka visu laiku uzbāzos Diego Lunam ar teikumu ‘hablamos español’, bet viņš nezināmu iemeslu dēļ nevēlējās to darīt. Oh well... Vismaz prieciņš, ka locījumu atcerējos pareizo.


P.S. Galdiņš zālē itin nemaz nebija labākais.