Ja tu ilgi dzīvo šaurā vidē, pēc kāda laika sāc saprast vai just, ka esi kaut kas īpašs vai ne īpašs, un šie secinājumi bremzē tavu radošo attīstību.

Ģirts Ēcis

Karmena

Reizi pa reizei gadās izrāde, kura pa vienu ausi iesprūk iekšā, bet praktiski uzreiz pa otru ausi izsprūk ārā, neko sevišķi smadzeņu podā neatstājot. Gluži kā tāds teātra ekvivalents marinētam ingveram, šādas izrādes visnotaļ veiksmīgi aizskalo prom sezonas gaitā sakrājušās garšas, smaržas, emocijas un izjūtas. Šķiet, Rolanda Atkočūna "Karmena" ir tieši šāda tipa izrāde, lai gan diez vai tā gluži bija iecerēts.

Trīne

Sākoties "Trīnei" Latvijas Nacionālajā teātrī, fiziski jutu, kā manus matus iekustina no zāles aizmugures nākošās nopūtas, bet teātra atmosfērisko gaisu piepildīja, kā es iztēlojos, pārsteigumā trīcošos pirkstos sažņaugtas pērles. Uz skatuves no nekurienes parādās Ulda Siliņa nešpetnais ģīmis, saplēš krūzi un jestri aizsāk Elmāra Seņkova raibo interpretāciju par Rūdolfa Blaumaņa klasiku.