Trīne

Sākoties "Trīnei" Latvijas Nacionālajā teātrī, fiziski jutu, kā manus matus iekustina no zāles aizmugures nākošās nopūtas, bet teātra atmosfērisko gaisu piepildīja, kā es iztēlojos, pārsteigumā trīcošos pirkstos sažņaugtas pērles. Uz skatuves no nekurienes parādās Ulda Siliņa nešpetnais ģīmis, saplēš krūzi un jestri aizsāk Elmāra Seņkova raibo interpretāciju par Rūdolfa Blaumaņa klasiku.


Lugas sižets ir diezgan primitīvs savā vienkāršībā - Mazbērzu māte nevēlas, lai viņas lolotais Juris precētos ar Lielbērzu Emīliju, un visi izrādes personāži mēģina to risināt totāli sapiņķerētā un absolūti neloģiskā veidā. Silliness ensues. Jāsaka, ka šī silliness lielākoties nāk nevis no paša sižeta, bet gan no Seņkova izdomātajām un LNT aktieru izspēlētajām, ar sižetu gandrīz nemaz nesaistītajām ēverģēlībām.

Mazbērzu mājas iemītnieki pārvērtušies par necivilizētiem, sakāpinātu emociju pārbagātiem neandertāliešiem, bet Lielbērzi, kuri īstā starmešu gaismā tiek vien otrajā cēlienā (mazliet lieki), sēž pakāpīti augstāk - viņi tērpušies romiešu togās. Neatkarīgi no pozīcijas uz civilizācijas kāpnēm izrādes varoņi aši un apskaužami viegli parādās un pazūd no skatītāju acīm aiz raibajām, Reiņa Suhanova radītajām daudzpakāpju sienām kā tādas lelles leļļu teātrī, it kā viņus aizskatuvē kontrolētu kāda neredzama dievišķa roka. Jāsaka, ka neandertāliešu ģimene savās lomās iejutušies visveiksmīgāk - viņu savstarpējā saspēle un bērnišķīgas rotaļas ("čik čik") sagādā daudz ģimeniska prieka, bet izrādi tā pa īstam "nozog" izcilais Arturs Krūzkops kalpa Brenča lomā un nepārspējamā Inga Misāne-Grasberga kalpones Mades lomā. Viņus saskanīgais pāris nāk no tiem teātra mākslas slāņiem, kur varbūt neslēpjas gluži augstā māksla ar katarsi, bet atrodamas folklorizējušās teātra fosilijas, a la "Kas Jums nāk?" vai "Mēs vakar tā drusku... un nu ir tā drusku".

Īpatnēji, ka Trīne "Trīnē" ir vairāk kā tāds piedēklis. Marijas Bērziņas talantīgajās rokās kalpone kļuvusi par riktīgu bābu ar pamatīgu krampi, kuru neviens tā īsti nevēlas pieņemt, un nav īsti skaidrs, kas tam par iemeslu. Vai tiešām visam pamatā tas, ka Trīnei patīk baumot, šķiet, bez sevišķa plāna vai īpaši ļauna nodoma? Vai tas, ka viņa pati cenšas kalt savu likteni, kā vien viņai sanāk to darīt? Šī doma kaut kā sasaucās ar to, ka tikai patriarhāts šajā visā Mazbērzu bardakā ir spējīgs ieviest kārtību, gāžot no viņas skarbā troņa Mazbērzu māti. Saprotu, ka tas nav no Seņkova, bet gan no Blaumaņa nācis piedēklis, tomēr, ņemot vērā, cik daudz no sevis izrādē piemetis Seņkovs, arī šeit būtu prasījies kaut pavisam nedaudz kaut ko pamainīt. Kaut vai piesviest klāt zināmu meta attieksmi, ka neba jau nu tā vis pēkšņi kļūst skaisti, ja dzīves grožus nodod vīrieša rokās.

Arī viss ap izrādes varoņiem sakārtojies burvīgā simbiozē. Ja izrādes mūziķi ar komponistu Jēkabu Nīmani priekšplānā, kuri visu partitūru apbrīnojamā saskaņā ar mūziku izpilda dzīvajā, pirms "Trīnes" nepaklanītos, tad es droši vien domātu, ka ansambli vada Gorans Bregovičs, kuram kāds pirms tam pasniedzis īsas privātstundas latviešu mūzikas motīvos. Mūzikas īstenībā ir vēl viens izrādes varonis, jo tā izskan izcili sinhroni ar visām uz skatuves notiekošajām darbībām. Arī krāšņie tērpi un (sevišķi) grims (Ivanda Šmite, Līva Drešere) izceļ katra personāža rakstura īpašības ar grotesku pārspīlētību.

Ne viss gan, iespējams (cerams) pagaidām, ir skaisti. Brīži, kad tēli, mūzika, tērpi, teksts un sižets sanāk kopā ir patiešām līdz asarām smieklīgi un nenovērtējami, bet diemžēl ir arī momenti, kad izrāde iekrīt tādā kā ritmiskā bedrē, kur viss uz mirkli apstājas. Saprotams, ka nevar un arī nevajag nepārtraukti smieties, bet prasās ņemt rokās pildspalvu un vienkārši izsvītrot dažas ainas, iespējams pat dažus tēlus, lai izrāde tā pa īstam tiktu pie sava ritma.

Uz Seņkova "Trīni" jāiet bez domas par Blaumani. Jāiet pasmieties, jāiet paklausīties mūziku un atrast ko pavasarīgi krāsainu sev. Tiesa, diez vai iepriekš minētās ritma nepilnības ir tas, kas daļai zāles līdz ar visām viņu pērlēm lika aiziet mājās pēc pirmā cēliena, tāpēc arī ir zināmas bažas par "Trīnes" dzīvotspēju. Bet ļoti, ļoti gribas, lai dzīvo. Lai nedaudz attīstās, savāc sevi ciešākā, spraigākā dūrē un turpina priecēt.