Karmena

Reizi pa reizei gadās izrāde, kura pa vienu ausi iesprūk iekšā, bet praktiski uzreiz pa otru ausi izsprūk ārā, neko sevišķi smadzeņu podā neatstājot. Gluži kā tāds teātra ekvivalents marinētam ingveram, šādas izrādes visnotaļ veiksmīgi aizskalo prom sezonas gaitā sakrājušās garšas, smaržas, emocijas un izjūtas. Šķiet, Rolanda Atkočūna "Karmena" ir tieši šāda tipa izrāde, lai gan diez vai tā gluži bija iecerēts.

Atkočūna "Karmena" daļu savu elementu aizņēmusies no Prospēra Merimē noveles, daļu - no Dmitrija Minčonoka lugas „Karmena citādāk"*, bet stāsts dažādās versijās dzirdēts jau kādas 100 reizes. Sieviete savaldzina vīrieti, bezmugurkaulnieks vīrietis sačakarē sev dzīvi, viss beidzas slikti, visi raud. "Karmenas" gadījumā tas viss notiek uz brutālo vēršu cīņu fona, kas visam piešķir sevišķi dramatisku nāves, dzīves un asiņu pieskaņu.

Sižets, kā var redzēt, primitīvs, divos teikumos izstāstāms, bet izrādē viss appušķots ar tekstu un emocijām tiktāl, ka zūd jebkāda skaidrība par varoņu motivāciju un patiesajām domām. Tēlu reakcijas uzrodas no nekurienes un nekurienē arī pazūd. Vairāk traucē nekā palīdz arī neskaitāmie monologi par un ap vēršu cīņām. Saprotams, ka tiem paredzēts saturēt kopā izrādi un atklāt Karmenas vērsīgo (vērsisko? vēršaino?) dabu, kā arī papildus uzsvērt nāves nozīmi izrādē, bet nevarēju tik vaļā no sajūtas, ka teksti rakstīti tikai tāpēc, lai aizpildītu sižetisko pliekanumu.

Izrādes centrā viennozīmīgi ir Ilze Ķuzule-Skrastiņa, kur tik ļoti cenšas parādīt, ka ir īsta Karmena, ka, šķiet, brīžiem pat skatītājiem no piepūles tek sviedri. Bravūrīga ķermeņa valoda, izaicinoši skatieni, bezkaunīgi teksti - Ķuzule-Skrastiņa izmanto itin visu, kas, viņasprāt (vai režisoraprāt), piestāvētu Karmenai, bet lieliski var just, ka aktrise izkāpusi no savas komforta zonas, un nepavisam ne pozitīvā nozīmē. Turklāt beigās nav īsti skaidrs, kas Karmenai prātiņā darījies par spīti garajiem monologiem. Vai viņa apzināti kacina visus, kas viņai apkārt? Vai tas ir auksts aprēķins? Vai tā ir vienkārši nespēja savaldīties?
Artūrs Skrastiņš kā Hosē neko jaunu savā repertuārā neparāda, bet Dainis Grūbe vienkārši lec ārā no visa notiekošā, īsti nesaprazdams, ko darīt ar 2. cēlienā nez no kurienes uzradušos Eskamiljo. Savu neizpratni viņš kompensē ar ekstra skaļu teksta deklamēšanu un in-you-face tēlošanu.

Jāsecina, ka "Karmenā" uzvarētājs ir vien skatuves iekārtojums (Mārtiņš Vilkārsis), kas tiešām liek domāt par putekļainu, sakarsušu Spāniju pašā vasaras viducī. Skatuve ir plaša un izteiksmīga, dodot vietu gan galvenajiem varoņiem, gan plašajam pavadošajam sastāvam. Jolantas Rimkutes tērpi nelec ārā no kopējā izrādes rakstura, tikai Ķuzules-Skrastiņas vietā nedaudz noguru, skatoties, kā viņa nemitīgi rausta lejup slīdošās kleitas lencītes.

Konceptuāli mani vilina Rolanda Atkočūna "Karmena", kurā liktenīgā, traģiskā stāstā apvienotos mīlestība, iekāre, dzīve, nāve. Scenogrāfija ir skaista, aktieri ir spēcīgi un mūzika - atmosfēriska, bet tas viss paliek saraustītos, neinteresantos gabaliņos, kurus nevienai iesaistītajai personai tā arī nav izdevies salīmēt kopā.



*Visinteresantākais fakts, kas saistīts ar Atkočūna "Karmenu", gan ir Henrietas Verhoustinskas atklātais plaģiātisms režisora darbā. Pirms izrādes pirmizrādes Atkočūns visās intervijās stāstīja, ka lugu radījis pats, iedvesmojoties tikai no Merimē noveles, bet Verhoustinska norādīja uz Dmitrija Minčonoka lugu, ar kuru Atkočūna darbam ir diezgan spēcīgas paralēles. Dailes teātris savā mājaslapā pie izrādes iedvesmas avotiem tagad pievienojis arī Minčonoka lugu.