2018. gada grāmatas

Reizi gadā taču vajag kaut ko blogā ierakstīt, un kāpēc lai tas nebūtu tieši 2018. gada grāmatu tops? Galu galā, domāt par gadā izlasītajām grāmatām ir lielisks veids kā prokrastinēt un nemācīties janvāra eksāmeniem. Tad nu tā!



10. A Streetcar Named Desire (Tennessee Williams)
Blanšas, Stellas, Stenlija un Miča stāsts ir tik brīnišķīgi niansēts, ka to kā sīpolu var lobīt pa teikumam vien, katru reizi atrodot kādu jaunu nozīmi, kas iepriekš paslīdējusi garām. Tas, protams, arī palīdz šo lugu brīnišķīgi iestudēt daudzos dažādos veidos, ar kuriem katrs interesants ar ko savu. Brīnišķīgi detalizēta un psiholoģiski precīza lasāmviela.

9.  The Persecution and Assassination of Jean-Paul Marat as Performed by the Inmates of the Asylum of Charenton Under the Direction of the Marquis de Sade (Peter Weiss)
Ārkārtīgi neparasts teksts, kurā sākotnēji grūti saprast spēles noteikumus. Bet, kad tas izdodas (šeit talkā var nākt Pītera Bruka 1967. gada filmu ar tādu pašu nosaukumu), tad analīzei paveras bagātīgs teksts, kurā savijusies vēsture, vara, šķiru cīņa un daudz kas cits.

8. The Immortalists (Chloe Benjamin)
2 brāļu un 2 māsu dzīves ietekmē šķietami nenozīmīga vizīte pie kādas gaišreģes, kura bērniem pasaka precīzu datumu, kurā viņi nomirs. Šāda veida zināšanas uzliek slogu visai viņu atlikušajai dzīvei, liekot meklēt veidus, kā ar to tikt galā. Turklāt sižets veiksmīgi sapīts ar dažādiem vēstures notikumiem, kopā veidojot patiešām spēcīgu fonu vienas ģimenes traģēdijai.

7. The Diary of a Bookseller (Shaun Bythell)
Neliels ieskats lielākā Skotijas second-hand grāmatu veikala ikdienā, kas nāk ar savām rūpēm, bet arī ar izciliem stāstiem. Sevišķi, ja cilvēkam ir tik izcila humora izjūta, cik šīs grāmatas autoram. Būtībā tas ir Black Books, tikai grāmatas formātā.

6. Pūt, vējiņi! (Rainis)
Droši vien vajadzētu no kauna zemē līst, ka nebiju "Pūt, vējiņi!" lasījusi jau iepriekš. Bet nāksies vien iztikt ar domu, ka tagad, kad beidzot izlasīju, redzu, kas šajā tautas dziesmā ir tik maģisks. Nevaru noliegt, ka palīdzēja arī Elmāra Seņkova lugas iestudējums Nacionālajā teātrī, ko ieteiktu noskatīties ikvienam.

5. Homo Novus (Anšlavs Eglītis)
Ļoti bieži latviešu literatūras saulītē tiek celti tieši bēdu un ciešanu pilnie stāsti, pret kuriem man gan pilnīgi noteikti nav nekādu iebildumu. Tomēr bija prieks pārmaiņas pēc palasīt kaut ko asprātīgu un dzirkstoši vieglu. Turklāt Eglītis brīnišķīgi spēlējas ar varoņiem un latviešu valodu.

4. Uldis Pūcītis. Dienasgrāmatas (Māra Vilde)
Manas zināšanas par Uldi Pūcīti diemžēl ir visai minimālas, tāpēc bija ārkārtīgi interesanti uz brīdi ielūkoties aktiera dzīves aizkulisēs. Sevišķi aizraujošs šķita tieši studiju periods, kurā sāk izkristalizēties Pūcīša skats uz teātri un dzīvi. Bonusā var nopirkt jaunāko Teātra Vēstneša numuru, kurā publicētas tās dienasgrāmatas lappuses, kas dienasgrāmatā izlaistas.

3. Straumēni (Edvarts Virza)
Grāmata, kurā vienlaicīgi nenotiek pilnīgi nekas un pilnīgi viss. Dzīve vienkārši rit uz priekšu savā rāmajā gaitā. Simbolu daudzums uz kvadrātmetru liek galvai sasāpēties, bet tāpēc grāmata jālasa lēni un prātīgi, pārcilājot katru vārdiņu.

2. Apglabājiet mani aiz grīdlīstes (Pāvels Sanajevs)
Īsa, bet sāpīga grāmata, kurā gan grūti, gan pārsteidzoši viegli noticēt stāsta patiesumam, lai cik neticams tas brīžiem šķistu. Stāsts iesit kā ar bomi pa pieri, un ne tikai samērā rupjās valodas dēļ, bet tieši galvenā varoņa dzīves apstākļu dēļ. Brīnums, ka pēc tādas bērnības var izaugt par pilnvērtīgu cilvēku.

1. Call Me by Your Name (André Aciman)
Iespējams, precīzākais mīlestības atainojums, kas jebkad uzlikts uz lappuses. Gribējās pasvītrot katru otro teikumu, tad aizbraukt uz Itālijas laukiem, iemīlēties un skaļi deklamēt pasvītrotos teikumus. Filma un filmas mūzika arī ir bezgala izcila.

Tas tad nu šogad arī viss. Cerams, ka nākamajā gadā būs liels grāmatu lasīšanas entuziasms, jo lasāmo grāmatu kaudzes kļūst bīstami augstas un šķības.