2019. gada grāmatas

Ar lasīšanu šogad gāja kā pa kalniem un lejām (lielākoties lejām), bet gada noslēgumā tik un tā var atskatīties uz pieveikto un kaut vai pašai priekš sevis saprast, kuras ir tās grāmatas, kuras sirdī aizķērušās visvairāk.

10. You (Caroline Kepnes)
Ja gribas sajusties kā sliktam cilvēkam, tad var izlasīt You (vai noskatīties Netflix seriālu) un padomāt par to, kāpēc jūti līdzi sociopātiskam sērijveida slepkavam, kurš uzglūn meitenēm. Es izvēlos vainot Karolīnas Kepnesas (Kepnes? Kepneses?) meistarīgi būvētos tēlus un precīzi ieturēto stāstījumu, kas liek šaubīties ne tikai par galvenā varoņa, bet arī paša saprātu.

9. Burn This (Lanford Wilson)
Neliegšos, ka šī luga manā redzeslokā nonāca tikai tādēļ, ka vasarā redzēju Maikla Meijera iestudēto izrādi ar Keriju Raselu un Ādamu Draiveru galvenajās lomās. Gan iestudējuma, gan pēc tam izlasītās lugas pēcgarša spilgti iespiedusies kādā manā smadzeņu krokā, jo vienkāršais un nesamākslotais stāsts par to, kā divi sagrauti cilvēki negaidīti (un negribēti) palīdz viens otram tikt atpakaļ uz kājām, pamanās būt vienlaicīgi kristāldzidrs un noslēpumains.

8. Cat on a Hot Tin Roof (Tennessee Williams)
Nākamā luga gan topā nonākusi pilnīgi pēc pašas tekstuālajiem nopelniem, jo nevienu šī slavenā darba iestudējuma nez kāpēc neesmu redzējusi. Bet noteikti vēlos to izdarīt – mani piesaistīja Tenesija Viljamsa radīto varoņu cilvēcīgā eksistence, kura ne vienmēr ir loģiska, bet allaž ir fascinējoša.

7. Dvēseļu putenis (Aleksandrs Grīns)
Skolas laikā nošmaucos un izlasīju tikai pirmās 30 lappuses (domrakstā dabūju 7, ja nu kas), tāpēc tagad izpērku pagātnes grēkus. Militāri tehniskajiem kauju aprakstiem slavas dziesmas nedziedāšu, bet ieskats Artūra Vanaga dvēselē un iekšējos pārdzīvojumos gan bija smeldzīgs un brīžiem līdz asarām aizkustinošs.

6. Skaistais dzīvnieks (Andruss Kivirehks)
Andrusu Kivirehku līdz šim zināju tikai vārdā, ne vaigā, bet Kvadrifrona izrāde Trīs stāsti iedvesmoja izlasīt īso stāstu krājumu, uz kura iestudējums balstīts. Kivirehks uzbur brīnišķīgi absurdu pasauli, kurā kaķi sagūsta cilvēku, kondensētais piens ir svētais grāls un vistas čurā ar tādu sparu, ka pat maziem igauņu puisēniem jāsāk runāt. Bonusa punkti par to, ka uz vāka attēlots oranžs dibens.

5. A Room of One's Own (Virginia Woolf)
Ja es varētu, es iemācītos šo eseju no galvas. Šķiet, ka tajā katrs vārds pārcilāts un atrodas tam paredzētajā vietā, ko lēmis kāds augstāks spēks. Katrs teikums slēpj domu, ko viļāt vēl dienām ilgi. Diemžēl no galvas knapi atceros pat Ziemassvētku pantiņu par apdegušo pīrāgu, tāpēc nāksies vien laiku pa laikam Virdžīnijas Vulfas eseju pārlasīt. Iedvesmai un spēkam.

4. Lugas (Federiko Garsija Lorka)
Tik dažādas lugas, bet tik līdzīgas sajūtas un tēmas. Pasaule, kurā sievietei īsti nav savas vietas, bet kura bez sievietes nevar izdzīvot. Lorkas lugu kaislības ķer kādu fundamentālu stīgu, lai gan grūti iedomāties tik karstasinīgus notikumus tepat Latvijas māju pagalmos. Bet, kā teicis Eduards Smiļģis: “No Latvijas pa kreisi ir Spānija!”

3. Sniegi (Jānis Klīdzējs)
Pretstatā Spānijas karstajai zemei – Latgales aukstie sniegi. Klīdzējs, emigrācijā ilgojoties pēc savas dzimtenes, to aprakstījis dzīvu un ziedošu caur Tāsīti, Eduku un Ruduku. Žēl (bet citādi nevari), ka stāstam tik skumji jānoslēdzas. Romāna atmosfēra arī precīzi uzķerta Daugavpils teātra izrādē Kliedzēji. Pēc grāmatas (un izrādes) gribas brist cauri sniega kupenām un dziedāt mežā.

2. Just Kids (Patti Smith)
Grāmata, no kuras neko daudz negaidīju, jo mūzikas pasaules aizkulises mani ne pārāk interesē, turklāt nekad neesmu klausījusies Petiju Smitu. Bet uzticēšanās kolēģes ieteikumam izlasīt autobiogrāfisko romānu Just Kids atmaksājās, jo iepazinos ar stāstu par draudzību, mīlestību un atsvešināšanos. Netraucēja arī tas, ka darbība notiek tajās Ņujorkas aprindās, kuru mākslas un teātra veikumus vēl pavisam nesen studēju universitātes solā.

1. Puika, kurš redzēja tumsā (Rasa Bugavičute-Pēce)
Pēdējā grāmata, ko šogad izlasīju, un cik patīkami nobeigt gadu uz tik pozitīvas literārās nots. Rasas Bugavičutes-Pēces skaudrajā un humora pilnajā stāstā par puiku ar neredzīgiem vecākiem ir kāda vispārcilvēciska virsskaņa, kas uzrunā arī tos, kuru dzīves apstākļi bijuši ne tik grūti. Pirmā 2020. gada apņemšanās – noskatīties Latvijas Nacionālā teātra izrādi.