Pirms pāris dienām konstatēju, ka mans mentālais stāvoklis vairāk vai mazāk ir nostabilizējies, tāpēc atliek vien secināt, ka laika posms, kas man ir nepieciešams, lai pienācīgi iedzīvotos kādā vietā, ir aptuveni divas nedēļas. Lai vai kā, visi ikdienišķie jautājumi* ir atkāpušies fonā, bet priekšplānā uzradušies citi. Varbūt ne gluži jautājumi, bet tādas kā eksistenciālas pārdomas 'kāpēc es esmu korķītis?' garā vai vismaz uz to pusi. Pagaidām gan šīs pārdomas peld kaut kur pa smadzeņu ārējo slāni un baudīt dzīvi sevišķi netraucē, bet tik un tā jāsecina, ka trīs nedēļas varbūt ir tas ideālais laika posms, ko pavadīt ārzemēs, lai, dodoties prom, nebūtu jāslīkst pašai savās un vēl arī jauniegūto draugu asarās. Spriežot pēc manis un citiem cilvēkiem, kas te ir, jau divās nedēļas vien var paspēt paraudāt, iemīlēties, sailgoties, sapriecāties, saškroboties, izklaidēties, piedzerties, sadraudzēties, vilties, apmaldīties, saslimt, safārēties, apvainoties, uzticēties, nomierināties, noskumt un smieties līdz tādai stadijai, ka vairs nav iespējams elpot. Kā arī tam visam pa vidu kaut kādā neaptveramā veidā nedaudz arī pamācīties franču valodu.


*ko ēst? kur? kā pareizi izrunāt tavu vārdu? cik tas maksā? kur ir mans datora vads? vai jums ir kaut kas, kas nav vafeles? kas pie velna ir 'la plie'? kur ir virtuve? kā izrunā vārdu 'Stijn'? kā sauc šo konkrēto personu? vai kāds atceras kurā stāvā es dzīvoju? kāpēc ir tik karsts? kā var atvērt manu logu?  pag, kur ir virtuve? kur paliek mana nauda? kā [insert any word here] pateikt franciski?