Milēdija

Dž. Dž. Džilindžers šķiet aizlaidis ‘biskuc’ šķībi. Protams, varētu diskutēt par to, kur tieši viņš gribēja aizlaist ar to brīnumu, kas vērojams uz Dailes teātra skatuves, un varbūt, ka tas bija tieši tikpat šķībi, cik paredzēts, bet man bija krietni par šķību.

Laika posms, kurā norisinās Milēdijas darbība, tā arī līdz galam netiek nosaukts, lai gan aktieri, stāstot par izrādi intervijās, aktīvi mēģina skatītājus pārliecināt par to, ka šeit pagātne sasaucas ar nākotni, viss savijas vienā, nav jau nemaz svarīgi - stāstam nepiemīt nekāds laika limits, mūzika palīdz pārnest stāstu uz mūsdienām, it's all very topical blā blā blā... Problēma tā, ka stāsts nu vispār nav svarīgs šajā iestudējumā, tāpēc tikpat labi par to arī var nerunāt nekādā kontekstā - ne tēlu dziļuma, ne aktieru meistarības, ne idejas attēlojuma ziņā. 'Milēdijas' vietā varētu būt kaut 'Skroderdienas Silmačos', jo ne jau stāstu par daiļu, pārprastu dāmu mēģina iztāstīt Džilindžers, bet gan kaut ko citu, kam derētu jebkura cita luga jebkurā citā laikā posmā. Atliek tikai viens jautājums - KO, PIE VELNA, TAD VIŅŠ MĒĢINA IZSTĀSTĪT!!?!?

Es personīgi atbildes virzienā varu tikai vārgi plātīt rokas un raustīt savus samulsušos plecus, jo man tas tā arī netapa skaidrs.

Varbūt neko, un tur arī tas joks. Joks, par kuru laikam tad jāsmejas tikai Džilindžeram, bet kurš varētu arī nešķist smieklīgs pilnajai Dailes teātra lielajai zālei, kuri par izrādes skatīšanos domājams samaksājuši krietnu naudas summu. Varbūt tas ir dīvains komentārs par Latvijas teātru (sabiedrības?) tagadējo skaudro stāvokli, kur vispārēja vēlme šokēt ņēmusi virsroku pār izrāžu saturu. Varbūt tā bija parodija, bet, ja parodija, tad par ko? Varbūt Džilindžers nedaudz ņirgājas par sabiedrību, bet tad laikam viņam piemirsies, ka arī to var darīt smalki un ar domu, nevis ar bomi pa pieri un stulbiem jokiem.

Kāda tad ir Milēdijas īstā jēga laikam nekad arī neuzzināsim un, ja godīgi, nevarētu arī teikt, ka mani tas ārkārtīgi interesē. Pēc tam, kad uz mani 5 minūtes kliedz "Hey, Jude" džinsās tērpti un apdzērušies muskatieri, sevišķi daudz iedziļināties izrādes jēgā vairs nav vēlmes (toties gribās aiziet uz "Ziedoni un Visumu", kur par mani kā sabiedrības locekli paņirgājas tik smalki, ka es pati sajūtos nedaudz smalkāka). Nosēdēju trīs stundas teātrī čīkstošu durvju skaņu un popūrija dziesmu pavadībā, bet tagad itin labprāt to visu izmestu no galvas. Undīne Adamaite savā recenzijā izteicās, ka izrāde pārkāpj kādu robežu, ko nedrīkst pārkāpt, bet es nevarētu līdz galam teikt, ka piekrītu. Robežu pārkāpšana parasti šokē, mulsina un vedina uz diskusiju, bet Milēdija... Milēdija diezgan truli vārās jēlu joku un atsauču sulā, pāris reizes viegli sasmīdina (cepums Jurim Žagaram un Dainim Grūbem, lai gan viņa Harija Potera kostīms arī palika nesaprasts, kā arī nedaudz mazāks cepums Ģirtam Ķesterim), bet beigu beigās sapiņķerējas pati sevī un noveļas uz zemes, tā arī neko nepateikusi.

Pāris vārdi vēl par Agnesi Zeltiņu, kas šajā izrādē ir tieši tik interesanta, cik interesants būtu skaisti ietērpts koka dēlis. Nevaru noliegt, ka viņa tiešām izskatās labi (ja atskaita tās pašausmīgās parūkas, bet sliktas parūkas laikam ir kaut kāds teātru lāsts), bet tik garlaikoti amatierisku tēlošanu es sen nebiju redzējusi. Viņa pat nepārspīlēja. Viņa vienkārši bija tieši nekāda lomā, kura bija aptuveni tikpat dziļa un apdomāta kā augstākminētais koka dēlis. Toties kleitas un kurpes smukas! Un dzied arī neslikti! Jautājums, kāpēc vispār jādzied, gan paliek neatbildēts (nekādi pārnesta uz mūsdienām dziesmu laikā nejūtos par spīti aktieru intervijā teiktajam). Ja nopietni, tad Lēdijai Vinterei vajadzētu „valdzināt un reizēt biedēt” (ne mani vārdi), bet viņa manī izraisīja tieši nekādas jūtas. Ja atskaita smuko sejiņu, femme fatale Zeltiņas atveidojumā nejutu. Varbūt tas mani rūpētu nedaudz vairāk, ja nešķistu, ka izrādi ir viens liels, diezgan dārgs joks, kur īsti nekas nav svarīgi. Ja jau pat sižets ir sekundārs, tad kur nu vēl kaut kāda tēlu rūpīga izstrāde un atveide.

Slikta publicitāte arī ir publicitāte (teica Džilindžers un ielika Zeltiņu galvenajā lomā), bet man, godīgi sakot, izrādes laikā brīžiem sametās nelāgi ap dūšu, bet sejā iezagās tāds sājs, viegli ironisks smaidiņš ar domu "nu, ko tad šie nākamo izvilks no aizkulisēm?". Var jau būt, ka izrāde gluži kā pati Milēdija ir vienkārši pārprasta, bet es atļaušos būt snobiska un paštaisna un vismaz no savas puses priecāties, ka kāds jau izrādei galvā ir uzmaucis plastmasas iepirkuma maisiņu.