2017. gada grāmatas

Tāds īpatnējs gads. Sāku jaunu darbu, atgriezos universitātes ļoti cietajos solos, piepildīju mazo sapnīti klātienē redzēt Spēlmaņu nakti, biju Barselonā, paciemojos Londonā... Bet viss tas jaukais mijas ar to, ka mani notrieca mašīna, sakrājās pamatīgs nogurums, vēl joprojām dzīvoju ar dzelžiem kājā... Un tāpat arī ar grāmatām - viss labais pastāv vienlaidus ar slikto, tāpēc bieži vien tieši tās sāpīgas tēmas pārvēršas visspēcīgākajās grāmatās.

Bomzis uz Puškina ielas pieklājīgi pagaidīja, kamēr paeju viņam kādu gabaliņu garām, un tikai tad nokārtoja savas dabiskās vajadzības ielas malā. Kurš teica, ka džentlmeņu vairs nav?

Visa pasaule ir teātris, kur cilvēki ir aktieri.

Viljams Šekspīrs

Bet ja nu es esmu trešā plāna jefiņš?

mūžu mūžos

Ludziņā Elferfelds dod padomu, kā izsargāties no baku sērgas, kas bija apsēdusi Kurzemi: Ansītis un Katiņa, kuriem laikus nebija veikta pretbaku pote, nomirst, toties laikus sapotētais Jānītis sveiks un vesels līksmi svin savu dzimšanas dienu.

Kārļa Gotharda Elferfelda luga. 1804. gads. Cīņa ar vakcināciju pretiniekiem jau rit pilnā sparā visiem iespējamiem līdzekļiem.

Ja tu ilgi dzīvo šaurā vidē, pēc kāda laika sāc saprast vai just, ka esi kaut kas īpašs vai ne īpašs, un šie secinājumi bremzē tavu radošo attīstību.

Ģirts Ēcis

Karmena

Reizi pa reizei gadās izrāde, kura pa vienu ausi iesprūk iekšā, bet praktiski uzreiz pa otru ausi izsprūk ārā, neko sevišķi smadzeņu podā neatstājot. Gluži kā tāds teātra ekvivalents marinētam ingveram, šādas izrādes visnotaļ veiksmīgi aizskalo prom sezonas gaitā sakrājušās garšas, smaržas, emocijas un izjūtas. Šķiet, Rolanda Atkočūna "Karmena" ir tieši šāda tipa izrāde, lai gan diez vai tā gluži bija iecerēts.

Trīne

Sākoties "Trīnei" Latvijas Nacionālajā teātrī, fiziski jutu, kā manus matus iekustina no zāles aizmugures nākošās nopūtas, bet teātra atmosfērisko gaisu piepildīja, kā es iztēlojos, pārsteigumā trīcošos pirkstos sažņaugtas pērles. Uz skatuves no nekurienes parādās Ulda Siliņa nešpetnais ģīmis, saplēš krūzi un jestri aizsāk Elmāra Seņkova raibo interpretāciju par Rūdolfa Blaumaņa klasiku.

wrong crowd

Man, protams, prieks, ka mana ledusaukstā sirds tomēr vēl ir spējīga kaut ko just, bet vai tai obligāti ir jābūt sirdi plosošai vilšanās izjūtai par kārtējo gar degunu aizgājušo ceturtdaļfinālu?

all work and no play

Īstenībā zināma burvība strādāt sestdienu rītos.

Dzīvoklis no rīta parasti pavisam kluss, pat kaķis negrib sestdienā celties. Uz ielām cilvēku un mašīnu maz. CoffeeInn rindas nav. Biroja ēka vispār izmirusi, ja atskaita apsargu un pa kādam klientam, kas nomaldījies. Varu lēnā garā dzert kafiju un krāmēties ar savām lietām, kuras pa nedēļu sakrājušās nepadarītas.

Heh. Varbūt tomēr Stokholmas sindroms.

with every day I grow a little more sure

"The difference between a writer and someone who dreams of being a writer is that the writer has finished. You’ve gone through the agony of taking an idea that is perfect – it’s soaring, it comes from this other place – then you’ve had to summon it down and process it through your shit brain. It’s coming out of your shit hands and you’ve ruined it completely. [..] And then you have another idea. And then these finished things are like stepping stones towards being able to find your voice.

[..] living through that agony is what gives you the humility to understand what writing is about."

Kate Tempest

Stulbāk vēl, ja vēlāk žēl.

Juris Kulakovs, atrādot Pērkona dziesmas padomju cenzūras ieviesējiem, norādīja, ka dziesma "Balāde par gulbi" veltīta PSRS dabas aizsardzības fondam. Jo nosist gulbi taču ir tik stulbi!

Tētis: Re, mamma kā no laivas izmesta.
Mamma: Tad jau drīzāk tu kā no laivas izmests!
Tētis: Nē, es pats izkāpu.

Latviešu tautas ticējums

Ja kolēģe atsūta e-pastu ar subject line "Lūgums", tad visu atlikušo dienu galvā Mirdza Zīvere dziedās par to, cik ļoti viņai gribas uz Slīteres siliem.

Savā ziņā lasīt grāmatu ir kā risināt vienādojumu ar vairākiem nezināmajiem, un man nepatīk tulkojumu radītais nezināmais, jo es nezinu, cik liels svars tam ir. Piemēram, ja lasu grāmatu ne oriģinālvalodā un man tā ne sevišķi iet sirds, tad es nevaru būt pilnīgi pārliecināta, ka tā ir pašas grāmatas vaina - varbūt vienkārši tulkojums štruntīgs (skat. 'Cloud Atlas' latvisko variantu). Un kā tagad būt? Jāmācās visas pasaules valodas, vai?

Dienas saruna

Guna: Sāļais kliņģeris ir amazing. Ok, nu, ja man kāds dotu saldo no "Mārtiņa beķerejas", tad es sāļo izmestu miskastē.
Es: Ah, nē, man laikam sāļais kliņģeris > saldais kliņģeris. It sevišķi, ja no Salas.
Guna: Protams, ka tavās acīs sāļais kliņģeris uzvar, tu vakar ēdi ķimeņmaizīti, kamēr es štopēju baltmaizi ar putukrējumu!

Kad reizēm dzirdu cilvēkus, kuri stāsta, ka viņi nekad neatceras savus sapņus, man viņu ir mazliet žēl, jo mana zemapziņa mani reizēm aplaimo ar tādām pērlēm, ka pilnīgi gribas tās publicēt blogā (un vēl pāris nedēļas pēc sapņošanas visiem, kas grib un negrib klausīties, atstāstīt visu sīksīkās detaļās).

Case in point, šonakt kādā jaunā muzejā, ko manas smadzenes nokristīja kā vēl neuzbūvēto modernās mākslas muzeju, notika atklāšanas pasākums, bet paralēli tam arī kāds nenosaukts mana darba jubilejas notikums, kuram bija rezervēta viena muzeja zāle. Kamēr attiecīgā zāle vēl bija ciet, cilvēku masas dīdījās netālu no zāles durvīm un mana priekšniece aktīvi stāstīja visiem, ka mums, uzņēmuma darbiniekiem, iekšā rezervēts atsevišķs galdiņš, kas, protams, ir pats labākais. Tomēr šis fakts mani sevišķi neinteresēja, jo pēkšņi ieraudzīju, ka viesu pūlī, pavisam netālu no manis ir arī Diego Luna. Sajūsminātais prāts, protams, uzreiz atcerējās laikus, kad ‘Dirty Dancing 2’ bija mans pastāvīgais dzīves fons, un vēl salīdzinoši neseno ‘Rogue One’. Un, hei, Diego Luna taču ir no Meksikas, kas bija pietiekams iemesls, lai es izlemtu, ka tas ir īstais brīdis, lai trenētu manu vārīgo A1 spāņu valodas līmeni. Bet pat mana zemapziņa nevar radīt zināšanas tur, kur to nav, tāpēc tā nu iznāca, ka visu laiku uzbāzos Diego Lunam ar teikumu ‘hablamos español’, bet viņš nezināmu iemeslu dēļ nevēlējās to darīt. Oh well... Vismaz prieciņš, ka locījumu atcerējos pareizo.


P.S. Galdiņš zālē itin nemaz nebija labākais.