31/12/2012
30/12/2012
The Casual Vacancy
Lepojos ar sevi, jo review par The Casual Vacancy neieliku nevienu vārdiņu par the elephant in the room, respektīvi, Hariju Poteru, bet tas bija ar domu, ka savu pusotru ideju šajā sakarā varēšu iebakstīt šeit, so bear with me.
Būtībā arī šī doma nav īsti par Hariju, bet gan vairāk par to, ko Roulinga izvēlējās rakstīt pēc tam, kad bija nolikusi malā Poteru. Es negrasos čīkstēt par to, ka viņai vajadzēja turpināt Poteriādi, jo man šķiet, ka nevajadzēja, bet es esmu mazlietiņ vīlusies par to virzienu, kurā viņa aizgāja ar The Casual Vacancy. Nav iebildumu, ka tā ir grāmata pieaugušajiem (lai gan reizēm sāk šķist, ka vārdus, kurus viņa nekad nebūtu varējusi izmantot Poterā, Roulinga liek iekšā ar dubultu baudu), bet mazliet skumji ir tas, ka grāmatā ir tik ļoti maz humora. Roulinga visās intervijās vienmēr ir izcēlusies ar lieliski britisku humora izjūtu, kura šad tad parādījās arī Poterā, tāpēc es savā mazajā galviņā biju iedomājusies, ka viņa varētu uzrakstīt 21. gadsimta Trīs vīrus laivā.
Apparently not.
Būtībā arī šī doma nav īsti par Hariju, bet gan vairāk par to, ko Roulinga izvēlējās rakstīt pēc tam, kad bija nolikusi malā Poteru. Es negrasos čīkstēt par to, ka viņai vajadzēja turpināt Poteriādi, jo man šķiet, ka nevajadzēja, bet es esmu mazlietiņ vīlusies par to virzienu, kurā viņa aizgāja ar The Casual Vacancy. Nav iebildumu, ka tā ir grāmata pieaugušajiem (lai gan reizēm sāk šķist, ka vārdus, kurus viņa nekad nebūtu varējusi izmantot Poterā, Roulinga liek iekšā ar dubultu baudu), bet mazliet skumji ir tas, ka grāmatā ir tik ļoti maz humora. Roulinga visās intervijās vienmēr ir izcēlusies ar lieliski britisku humora izjūtu, kura šad tad parādījās arī Poterā, tāpēc es savā mazajā galviņā biju iedomājusies, ka viņa varētu uzrakstīt 21. gadsimta Trīs vīrus laivā.
Apparently not.
28/12/2012
Robopocalypse
Izlasīju šo jauko grāmatiņu (plašākas domas šeit). Vispār ļoti patika, bet tikai viena lieta gan mani interesē. Zinu, ka imdb esošam uzrakstam rumoured pie aktiera iespējamās lomas kādā ļoti tālā filmā var ticēt aptuveni tikpat ļoti, cik wikipedia referencei doktora darbā, bet, ja dārgais Bens Višovs tiešām šīs grāmatas ekranizācijā būs Lurker, then I am very confused. Višovs, protams, ir lielisks un varētu sniegt Oskara cienīgu priekšnesumu arī tēlojot elektrības stabu, bet kāda saistība 17 gadus vecam apaļīgam tīnim, kuram ir pūtītes, ar šo izskatīgo būtni es laikam nevaru saprast.
Un vispār, the joke's on me, jo, meklējot (nu, vairāk, nespējot izvēlēties) piemērotu bildi, ko ielikt šeit kā ilustrējošu piemēru, es mazliet aizskatījos, un tagad man drīz jāceļas, bet es vēl neesmu paspējusi aiziet gulēt :/
Un vispār, the joke's on me, jo, meklējot (nu, vairāk, nespējot izvēlēties) piemērotu bildi, ko ielikt šeit kā ilustrējošu piemēru, es mazliet aizskatījos, un tagad man drīz jāceļas, bet es vēl neesmu paspējusi aiziet gulēt :/
26/12/2012
Advents Silmačos
Gribēju atstāt šeit tikai šo bildi, bet tad apdomājos, ka tik traki jau nebija, jo bišķiņ smējos un bišķiņ arī skumji palika. Vienīgi tas nabaga cilvēks, kurš lugu sarakstīja, vai nu nekad nebija saticis cilvēkus vai arī nemāk rakstīt, jo nav saprotams, kāpēc tajā lugā vispār kaut kas notiek. Emocijas rodas no nekurienes; viens aktieris spēlē izrādi kā komēdiju; cits atkal uztvēris, ka tā ir traģēdija... Un pēc pamatmateriāla, pieņemu, tiešām nevar saprast, kas tad īsti tur paredzēts. Lai gan, tur jau būtu darbs režisoram.
Un vispār Valmieras teātris man patīk (jāsaka gan, ka pagaidām tikai kā ēka ar patīkamu auru, jo šīs izrādes dēļ tiešām nav viņu par ko slavēt, bet divas citas viņu izrādes esmu redzējusi tikai uz Rīgas skatuvēm). Tiesa, ieraugot trepes uz tualetēm pār mani nāca apgaismība, ka gan Valmierā, gan viņu teātrī jau esmu bijusi. Kaut kādā nebūt vidusskolas klasē braucām ar kori uz Igauniju un pa ceļam līdz Valmierai pamanījāmies tā piepildīties ar dažāda stipruma šķidrumiem, ka Valmieras teātrim izdīcām atļauju izmantot viņu labierīcības.
Tādas nu man tās attiecības ar Valmieras teātri.
Un vispār Valmieras teātris man patīk (jāsaka gan, ka pagaidām tikai kā ēka ar patīkamu auru, jo šīs izrādes dēļ tiešām nav viņu par ko slavēt, bet divas citas viņu izrādes esmu redzējusi tikai uz Rīgas skatuvēm). Tiesa, ieraugot trepes uz tualetēm pār mani nāca apgaismība, ka gan Valmierā, gan viņu teātrī jau esmu bijusi. Kaut kādā nebūt vidusskolas klasē braucām ar kori uz Igauniju un pa ceļam līdz Valmierai pamanījāmies tā piepildīties ar dažāda stipruma šķidrumiem, ka Valmieras teātrim izdīcām atļauju izmantot viņu labierīcības.
Tādas nu man tās attiecības ar Valmieras teātri.
20/12/2012
The Perks of Being a Wallflower
Kas notiek, ja ļauj grāmatas autoram režisēt filmu, kas uzņemta pēc konkrētās grāmatas motīviem? Notiek laba filma, jo, lai gan daži sīkumi ir reizēm pamainīti, atmosfēra un domas galvā ir tieši tādas pašas kā lasot grāmatu.
19/12/2012
'Maybe Tiffany [..] only offered something she thought you would find valuable, so you would value her.'
Skat, skat, kā grāmatā, kurā man iezīmēti tieši četri citāti (The Silver Linings Playbook), viens no tiem tik perfekti raksturo manu attieksmi pret dzīvi un citiem cilvēkiem, ka pilnīgi skumji paliek. Un fakts, ka es tieši tagad atcerējos par šo citātu, itin nemaz neuzlabo manu šīvakara sašļukušo omu. Otrs fakts, kas neuzlabo omu, ir, ka Tifānija ir depresīva atraitne.
Oh, well...
Skat, skat, kā grāmatā, kurā man iezīmēti tieši četri citāti (The Silver Linings Playbook), viens no tiem tik perfekti raksturo manu attieksmi pret dzīvi un citiem cilvēkiem, ka pilnīgi skumji paliek. Un fakts, ka es tieši tagad atcerējos par šo citātu, itin nemaz neuzlabo manu šīvakara sašļukušo omu. Otrs fakts, kas neuzlabo omu, ir, ka Tifānija ir depresīva atraitne.
Oh, well...
16/12/2012
14/12/2012
Darba nedēļas beigas
Ceturtdiena.
Pēc visādām mahinācijām ar aizmirstiem numuriņiem, slidenām ielām, garām garderobju rindām un šausminošu iesildošo "grupu" beidzot arī es redzēju Muse dzīvajā. Diemžēl manas latviešu valodas spējas nav pietiekami advancētas, lai es precīzi spētu attainot savas izjūtas, bet tas bija lieliski, lieliski, lie-lis-ki!
Protams, nevarēja iztikt bez kaitinošiem blakusstāvētājiem un džinkstoņas ausīs, kas pēc koncerta gandrīz lika saiet sviestā, bet bija tā vērts. Viņi būtu varējuši nodziedāt kaut vai tikai Madness un Starlight (un varbūt vēl piemest klāt arī Panic Station un Times is Running Out), un es jau būtu bijusi laimīga. Lāzerīši, piramīdas un smukas uguntiņas.
Starp citu, Mejtū Belamija vokālās spējas nebeidz pārsteigt. Ja visas grupas dzīvajā dziedātu tikpat labi, tad pasaulē nebūtu nekādas autotjūna un fonogrammu diskusijas.
Piektdiena.
Tad, kad nevajag, lekcijas, protams, beidzas pāris stundas par ātru, līdz ar to, lai aizpildītu 2,5 h tukšumu līdz Hobitam, apmeklējām filmu ar daudzsološu nosaukumu 7 psihopāti. Lai gan pirmā stunda tāda nedaudz palēna, pēc tam smējos vēderu turēdama. Melns jau gan viņiem tur tas humors, bet Sems Rokvels ir tik brīnišķīgi...psihs tajā filmā, ka atliek vien smieties.
Pārskrējiens no zāles uz zāli, un tad jau arī tika skatīts ilgi gaidītais Hobits. Pagaidām sajūtas mainās pa minūtēm, bet šo to zinu skaidri. 1) HFR nav priekš manis, lai gan dabas skati tiešām iespaidīgi. Toties tik ļoti labi var redzēt visu, kas ir/nav taisīts ar datoru. Pie tam, bilde par tumšu, jo uz mirkli noņemot brilles skatam paveras tik skaistas krāsa, ka žēl brilles likt atpakaļ. 2) Mārtins Frīmens ir lielisks Bilbo, bet tas, ka Akadēmija visticamāk šogad arī ignorēs Endiju Sērkisa kā otrā plāna lomas aktieri ir diezgan neģēlīgi no viņu puses. 3) Par gaaaaaaaaaru tā filma, kas nebūtu nekas, ja vien tiktu izveidota kāda sakarīga plot structure. Prasās filmā ieviest kārtību. 4) Vislielākie smaidi parādījās brīžos, kad bija kāda atsauce (mūzika, ainava, teksts, personāžs) uz LotR. Tai pašā laikā gan arī jāsaka, ka viņi tomēr varēja nepīt visas tās Saurona lietas tik ļoti iekšā filmā. Saprotu, ka tas skaitās prīkvels, bet tad arī ierosinu tādu jēdzinu kā pārāk prīkvelīgs. Kopsavilkums: jāredz, bet tādu sajūsmu kā LotR neizraisa.
Pēc visādām mahinācijām ar aizmirstiem numuriņiem, slidenām ielām, garām garderobju rindām un šausminošu iesildošo "grupu" beidzot arī es redzēju Muse dzīvajā. Diemžēl manas latviešu valodas spējas nav pietiekami advancētas, lai es precīzi spētu attainot savas izjūtas, bet tas bija lieliski, lieliski, lie-lis-ki!
Protams, nevarēja iztikt bez kaitinošiem blakusstāvētājiem un džinkstoņas ausīs, kas pēc koncerta gandrīz lika saiet sviestā, bet bija tā vērts. Viņi būtu varējuši nodziedāt kaut vai tikai Madness un Starlight (un varbūt vēl piemest klāt arī Panic Station un Times is Running Out), un es jau būtu bijusi laimīga. Lāzerīši, piramīdas un smukas uguntiņas.
Starp citu, Mejtū Belamija vokālās spējas nebeidz pārsteigt. Ja visas grupas dzīvajā dziedātu tikpat labi, tad pasaulē nebūtu nekādas autotjūna un fonogrammu diskusijas.
Piektdiena.
Tad, kad nevajag, lekcijas, protams, beidzas pāris stundas par ātru, līdz ar to, lai aizpildītu 2,5 h tukšumu līdz Hobitam, apmeklējām filmu ar daudzsološu nosaukumu 7 psihopāti. Lai gan pirmā stunda tāda nedaudz palēna, pēc tam smējos vēderu turēdama. Melns jau gan viņiem tur tas humors, bet Sems Rokvels ir tik brīnišķīgi...psihs tajā filmā, ka atliek vien smieties.
Pārskrējiens no zāles uz zāli, un tad jau arī tika skatīts ilgi gaidītais Hobits. Pagaidām sajūtas mainās pa minūtēm, bet šo to zinu skaidri. 1) HFR nav priekš manis, lai gan dabas skati tiešām iespaidīgi. Toties tik ļoti labi var redzēt visu, kas ir/nav taisīts ar datoru. Pie tam, bilde par tumšu, jo uz mirkli noņemot brilles skatam paveras tik skaistas krāsa, ka žēl brilles likt atpakaļ. 2) Mārtins Frīmens ir lielisks Bilbo, bet tas, ka Akadēmija visticamāk šogad arī ignorēs Endiju Sērkisa kā otrā plāna lomas aktieri ir diezgan neģēlīgi no viņu puses. 3) Par gaaaaaaaaaru tā filma, kas nebūtu nekas, ja vien tiktu izveidota kāda sakarīga plot structure. Prasās filmā ieviest kārtību. 4) Vislielākie smaidi parādījās brīžos, kad bija kāda atsauce (mūzika, ainava, teksts, personāžs) uz LotR. Tai pašā laikā gan arī jāsaka, ka viņi tomēr varēja nepīt visas tās Saurona lietas tik ļoti iekšā filmā. Saprotu, ka tas skaitās prīkvels, bet tad arī ierosinu tādu jēdzinu kā pārāk prīkvelīgs. Kopsavilkums: jāredz, bet tādu sajūsmu kā LotR neizraisa.
12/12/2012
2012. gada grāmatas
Tuvojas gada beigas, tāpēc, protams, visās malās parādās visādi interesanti un mazāk interesanti saraksti ar labākajām filmām/grāmatām/gifiem, ko 2012. gads mums sagādājis. Man arī gribās savu sarakstu (vēl man gribās lietas, kuru dēļ es varētu nerakstīt kursa darbu), bet tā kā es esmu izlasījusi tieši vienu grāmatu, kas publicēta 2012. gadā un 50 Shades something nekādos labāko grāmatu sarakstos nenonāks, not on my watch, tad lūk 10 labākās grāmatas, ko es vienkārši šogad pamanījos izlasīt (pārlasītās, protams neskaitās).
11/12/2012
Life of Pi
Iešāvās prātā kādas pāris lietas, ko es varu pateikt par Life of Pi, nesabojājot skatīšanās prieku tiem, kam filmas apmeklējums/grāmatas lasījums vēl priekšā. Vienīgi spoileri te ir tādi, kas redzami jau filmas treilerī.
Pirmkārt, filma ir ļoti, ļoti skaista. Tā kā man 3D pēc būtības krīt uz nerviem (ir izņēmums - Hugo), tad nez kāpēc biju iedomājusies, ka šī filma krasi mainīs manu viedokli, lai gan pat Avatar tas neizdevās (par manu nepatiku pret Avatar, starp citu, es varētu runāt daudz). Arī šai filma īsti neizdevās. Jā, nebija slikti un varu Angam Lī piešķirt otro labāko komplimentu, kas ir manā 3D komplimentu krājumā - man netraucēja. Vienīgie divi kadri, kas tiešām lika aizrauties elpai, bija visums Krišnas mutē un mazā glābšanas laiva, kas vientuļi slīdēja starp zvaigžņotajām debesīm un spoguļgludo jūru. Tomēr nejutu, ka 3D būtu kaut kādā veidā bagātinājis manu filmas baudīšanas pieredzi.
Otrkārt, neredzēju jēgu kabināt klāt nabaga Indijā pamesto meiteni. Varbūt kaut kādā veidā tas palīdzēja parādīt Pī skumjas, pametot Indiju, bet nu... neaizskāra tas nekādas manas dvēseles stīgas.
Treškārt, man nešķiet, ka Angam Lī īsti izdevās parādīt slāpes un izsalkumu, kas tik uzskatāmi bija jūtami grāmatā. Jā, izmisums parādījās arī filmā (viena no, manuprāt, labākajām ainām ir tā, kur Pī vēlas tīģerītim parādīt vētru), bet izsalkums un slāpes palika diezgan attālā fonā, jo sajūtas radīšanai ar grimu vien nepietiek (izkāmējušais Pī gan bija iespaidīgs).
Lai tiešām neko nevienam nenospoilotu, kā es to mēdzu darīt savā brīvajā laikā, tādi pāris stipri miglaini un vispārīgi teikumi par beigām, ko drošības pēc var izlaist. Man patika, jo tieši tā es to visu uztvēru arī lasot grāmatu. Pieņemu, ka tiem, kas uztvēra citādāk, varētu arī nepatikt, jo Angs Lī tomēr parāda pa savam (šajā gadījumā arī pa manam).
Kopsavilkums tāds, ka filma ir ārkārtīgi skaista un no tās var pa kādam domu graudiņam paķert. Varbūt, ja nebūtu lasījusi grāmatu, neizpaliktu arī katarse.
Un kā jau Līva teica - Dievam gan mani šī filma nepievērsa, par spīti tam, ka Pī sākumā solīja (vismaz grāmatā. Filmā viņš ar saviem solījumiem tik ļoti nemētājās).
Pirmkārt, filma ir ļoti, ļoti skaista. Tā kā man 3D pēc būtības krīt uz nerviem (ir izņēmums - Hugo), tad nez kāpēc biju iedomājusies, ka šī filma krasi mainīs manu viedokli, lai gan pat Avatar tas neizdevās (par manu nepatiku pret Avatar, starp citu, es varētu runāt daudz). Arī šai filma īsti neizdevās. Jā, nebija slikti un varu Angam Lī piešķirt otro labāko komplimentu, kas ir manā 3D komplimentu krājumā - man netraucēja. Vienīgie divi kadri, kas tiešām lika aizrauties elpai, bija visums Krišnas mutē un mazā glābšanas laiva, kas vientuļi slīdēja starp zvaigžņotajām debesīm un spoguļgludo jūru. Tomēr nejutu, ka 3D būtu kaut kādā veidā bagātinājis manu filmas baudīšanas pieredzi.
Otrkārt, neredzēju jēgu kabināt klāt nabaga Indijā pamesto meiteni. Varbūt kaut kādā veidā tas palīdzēja parādīt Pī skumjas, pametot Indiju, bet nu... neaizskāra tas nekādas manas dvēseles stīgas.
Treškārt, man nešķiet, ka Angam Lī īsti izdevās parādīt slāpes un izsalkumu, kas tik uzskatāmi bija jūtami grāmatā. Jā, izmisums parādījās arī filmā (viena no, manuprāt, labākajām ainām ir tā, kur Pī vēlas tīģerītim parādīt vētru), bet izsalkums un slāpes palika diezgan attālā fonā, jo sajūtas radīšanai ar grimu vien nepietiek (izkāmējušais Pī gan bija iespaidīgs).
Lai tiešām neko nevienam nenospoilotu, kā es to mēdzu darīt savā brīvajā laikā, tādi pāris stipri miglaini un vispārīgi teikumi par beigām, ko drošības pēc var izlaist. Man patika, jo tieši tā es to visu uztvēru arī lasot grāmatu. Pieņemu, ka tiem, kas uztvēra citādāk, varētu arī nepatikt, jo Angs Lī tomēr parāda pa savam (šajā gadījumā arī pa manam).
Kopsavilkums tāds, ka filma ir ārkārtīgi skaista un no tās var pa kādam domu graudiņam paķert. Varbūt, ja nebūtu lasījusi grāmatu, neizpaliktu arī katarse.
Un kā jau Līva teica - Dievam gan mani šī filma nepievērsa, par spīti tam, ka Pī sākumā solīja (vismaz grāmatā. Filmā viņš ar saviem solījumiem tik ļoti nemētājās).
09/12/2012
Diez vai tas, ka metodoloģijā esmu bijusi uz visām lekcijām man varētu kā palīdzēt. It sevišķi tāpēc, ka mani pieraksti ir pilni ar šādām pērlēm:
- Redundancy, stability, blah-blah-blah, Gertrud Stein's technique
- Brad Pitt is an evading figure
- Died of cancer (tekstam blakus ir bultiņa, kura norāda uz uzzīmētu puķi)
Gaidu panikas iestāšanos.
08/12/2012
Psychoanalytic reading of my dreams
Būtībā, ja es aizeju gulēt ātrāk par desmitiem, tad var diezgan droši garantēt, ka sapņu ziņā mani sagaida īpatnēja nakts. Apsveru domu sarakstīt sapņu grāmatu un nolīgt literatūrzinātnieku (un nevis psihiatru, kas būtu daudz vieglāk, bet sava nozare ir jāatbalsta), kurš tos iztulkotu un paskaidrotu, kas vainas manai zemapziņai. Var jau būt, ka ar to viss ir kārtībā, bet mani mulsina, kāpēc es vakar sapņoju, ka eju ar draugiem uz romantisku komēdiju (galvenajā lomā Kriss Pains, starp citu), kuru jau acīmredzot esmu redzējusi, jo sāku visai zālei skaļi pārstāstīt savas mīļākās ainas. Tas vēl nebūtu nekas, jo es aizveros, tiklīdz nodziest gaisma, bet diemžēl līdzi ir atnācis arī skaļi runājošs pasniedzējs, kura vārdu es nezinu, bet universitātes gaiteņos esmu redzējusi reizes trīs, un es kļūstu neierasti nikna, jo man nepatīk, ja filmas laikā skaļi runā. Par laimi tāda īsta konfrontācija nenotiek, jo seansa vidū man uzbrūk neliela izmēra krokodils. Pamodos ar aizdomīgu sajūtu, ka mazo briesmoni man uzlaida skaļi runājošais profesors, kuram es jau vienu reizi biju paspējusi aizrādīt par pļāpāšanu, pāris reizes iezveļot pa galvu viņa sarunu biedrenei.
Ar lielāko daļu lietu vēl var savilkt paralēles ar maniem dienas notikumiem, bet no kurienes tur tas krokodils?
07/12/2012
Tur kaut kam ir jābūt
Varbūt tādēļ, ka manām lieliskajām kursa dāmām ir lieliski blogi; varbūt tāpēc, ka man ir vēlme rakstīt arī par ko citu, ne tikai Dikensu, bet grāmatai nav spēka; varbūt tādēļ, ka ārā beidzot ir kārtīga ziema, kas mani ir ieputinājusi diezgan melanholiskā noskaņojumā, kad tā vien gribas paņemt tējas tasi un pārspriest dzīvi...
Iemesls laikam nav tik ļoti svarīgs, bet es esmu nolēmusi mazāk apbižot savu twitter kontu, kā arī censties palielināt visnotaļ sarukušo attention span, kurš tik tiešām tagad līdzinās tām 140 zīmēm. Prātā gan sēž tāda doma, ka man vienkārši vajag vēl vienu vietu, kur čīkstēt. Par laimi (vai nelaimi, I'm not sure) es lieliski protu ignorēt savu prātu, tāpēc rau, rau ir tapis kas līdzīgs manam blogam. Paredzu, ka 'mans blogs' ir neregulārs un visai neprognozējams radījums.
Un tagad, kad divu stundu nogurdinošais izveidošanas process ir galā (tehnika ar mani nedraudzējas) un man savu jaunizveidoto draugu gribas redzēt aptuveni tikpat ļoti, cik vēl vienu zaudētu Dinamo spēli, es atgriezīšos pie Life of Pi, kuras dēļ es šodien gandrīz aizbraucu garām savai vilciena pieturai (par spīti tam, ka manī viņa pagaidām vēl baigo sajūsmu neizraisa).
Iemesls laikam nav tik ļoti svarīgs, bet es esmu nolēmusi mazāk apbižot savu twitter kontu, kā arī censties palielināt visnotaļ sarukušo attention span, kurš tik tiešām tagad līdzinās tām 140 zīmēm. Prātā gan sēž tāda doma, ka man vienkārši vajag vēl vienu vietu, kur čīkstēt. Par laimi (vai nelaimi, I'm not sure) es lieliski protu ignorēt savu prātu, tāpēc rau, rau ir tapis kas līdzīgs manam blogam. Paredzu, ka 'mans blogs' ir neregulārs un visai neprognozējams radījums.
Un tagad, kad divu stundu nogurdinošais izveidošanas process ir galā (tehnika ar mani nedraudzējas) un man savu jaunizveidoto draugu gribas redzēt aptuveni tikpat ļoti, cik vēl vienu zaudētu Dinamo spēli, es atgriezīšos pie Life of Pi, kuras dēļ es šodien gandrīz aizbraucu garām savai vilciena pieturai (par spīti tam, ka manī viņa pagaidām vēl baigo sajūsmu neizraisa).
Subscribe to:
Posts (Atom)