mūžu mūžos

Ludziņā Elferfelds dod padomu, kā izsargāties no baku sērgas, kas bija apsēdusi Kurzemi: Ansītis un Katiņa, kuriem laikus nebija veikta pretbaku pote, nomirst, toties laikus sapotētais Jānītis sveiks un vesels līksmi svin savu dzimšanas dienu.

Kārļa Gotharda Elferfelda luga. 1804. gads. Cīņa ar vakcināciju pretiniekiem jau rit pilnā sparā visiem iespējamiem līdzekļiem.

Ja tu ilgi dzīvo šaurā vidē, pēc kāda laika sāc saprast vai just, ka esi kaut kas īpašs vai ne īpašs, un šie secinājumi bremzē tavu radošo attīstību.

Ģirts Ēcis

with every day I grow a little more sure

"The difference between a writer and someone who dreams of being a writer is that the writer has finished. You’ve gone through the agony of taking an idea that is perfect – it’s soaring, it comes from this other place – then you’ve had to summon it down and process it through your shit brain. It’s coming out of your shit hands and you’ve ruined it completely. [..] And then you have another idea. And then these finished things are like stepping stones towards being able to find your voice.

[..] living through that agony is what gives you the humility to understand what writing is about."

Kate Tempest

The nicest thing about feeling happy is that you think you'll never be unhappy again.

Manuel Puig

NĒ!!! Nē, nē, nē, nē, Manuel! Manuels reāli neko nesaprotu no dzīves, jo vismaz manā mazītiņajā visumā viss ir tieši otrādāk. Kad esmu laimīga, tad reāli kaut kur pakausī visu laiku aktīvi vibrē sajūta, ka tas taču tūlīt, tūlīt aprausies. Toties, kad esmu nelaimīga, tad šķiet, ka, lūk, šis stāvoklis gan nebeigsies vairs nekad manā dzīvē. Dumjais Manuels.

e.e.cummings

(i do not know what it is about you that closes

and opens;only something in me understands

the voice of your eyes is deeper than all roses)

nobody,not even the rain,has such small hands

Lielākoties Naumaņa izteikumi mani dzen izmisumā, bet reizēm var atrast ko asprātīgu (un arī kā naglai uz galvas). No "Vējiem līdzi" (Dailes teātris) recenzijas:

[...] izrādes fināla ainas nēģeru koris, kad tumšos tērpos, kas atgādina tipiskas ķīniešu vai korejiešu darba drēbes, kādas esam raduši redzēt propagandas fotouzņēmumos no ĶTR vai Ziemeļkorejas ziņu aģentūrām, uniformēta "darbaļaužu masa" pa kāpnēm ilgi un draudīgi tuvojas skatītājiem, refrēnā dziedot: "Rīt, rīt, rīt." Kas būs rīt? Vispasaules proletariāta revolūcija? Melno okupācija? Kā saka, ņepoņal. Toties efektīgi.

If you only read the books that everyone else is reading, you can only think what everyone else is thinking.

(Haruki Murakami)

Varbūt ar šo var izskaidrot arī līdzīgo/gandrīz identisko smadzeņu šūnu sindromu?

Only operettas and films portray sex to the accompaniment of resounding laughter.

(The Culture Industry: Enlightenment as Mass Deception)

Huh. I must have missed that particular film.

ASV ātrās ēdināšanas kompānija «Subway» līdz gada beigām plāno sākt darbību Latvijas un Lietuvas tirgos, paziņojis «Subway» reģionālā direktora vietnieks Maiks Čarests.

Apollo ziņas

Have I died and gone to heaven? Jo es jau kādus pāris gadus ik pa laikam ieminos, ka man pietrūkst Subway. Var gadīties, ka viņu sendviči īstenībā nemaz nav tik lieliski, cik tos ir padarījusi mana aktīvā iztēle, kurai patīk apaudzēt manas atmiņas ar mītiskiem un ļoti dramatiskiem īpašības vārdiem. Tagad es vismaz par to varēšu pārliecināties, neizbraucot no valsts.

Sixsmith,
Shot myself through the roof of my mouth at five A.M. this morning with V.A.'s Luger.

David Mitchell (Cloud Atlas)

Kaut kas šajā visnotaļ depresīvajā teikumā liek skudriņām skriet pār kauliem un dod man kārtējo iemeslu no jauna iemīlēties Cloud Atlas. 

a very disgruntled rant

No medium is inherently better than any other.

Michael Chabon (TAAoK&C)

Vienmēr licies, ka snobiski (?) noskaņoti cilvēki (un, ja godīgi, es jau sevi uzskatu par diezgan snobisku) aiz sajūsmas lauž krēslus, kad rodas iespēja pasmieties par Holivudas action/adventure/fantasy/sci-fi/comedy filmām un cilvēkiem, kas tās skatās. Vēl es iedomājos, ka viņi to dara dzerot vīnu un veicot Silvijas Platas darbu priekšlasījumus vai skatoties obscure japāņu filmas, kas filmētas ar mobilo telefonu režisora pagrabā.

Guess what? Es varu no rītiem lasīt Silviju Platu Viljamu Šekspīru un vakarā skatīties visus Iron Man pēc kārtas (lielākoties tāpēc, ka man nav darba), un ne vienmēr ir garants, ka Šekspīrs mani aizkustinās vairāk nekā Tonija Stārka šrapneļi sirdī vai Breda Pita World War Z mati. Ciest nevaru, ja man liek justies vainīgai vai, vēl trakāk, muļķīgai par kaut ko, kas man ārkārtīgi patīk un kas mani personīgi aizkustina. Es lielākoties bez problēmām panesu labi pamatotus viedokļus, kas vienkārši nesakrīt ar manējiem. Bet cilvēki, kuri nespēj no kaut kādām lietām izvilkt kaut ko priekš sevis (kas ir normāli) un tāpēc jūtas absolūti tiesīgi uzskatīt šīs lietas par kaut kādā veidā zemākām (kas nav normāli), manī izraisa visai neraksturīgas agresijas (un verbālās/rakstiskās caurejas) lēkmes.

Secinājums: ir lieliski, ja cilvēkam piemīt spēja atmest žanriskus un visādus citādus aizspriedumus. Varbūt vienkārši četru gadu laikā esmu pieradusi pie savām filoloģēm, tāpēc laiku pa laikam, iegriežoties ne-filoloģiskajā pasaulē, jūtos nedaudz izmesta no laivas. Nezinu, vai tas ir saistīts ar izglītību vai arī ar ko citu, bet, ja es tagad viņām no visas sirds paziņotu, ka Borats ir mana mīļākā filma un Uliss mīļākā grāmata, man gribētos cerēt, ka viņas no mani neatteiktos. Varbūt tikai, labu gribēdamas, pierakstītu pie psihiatra. Nezinu, vai to sauc par daudzpusīgumu, pakļaušanos masām vai bērnišķību un gaumes trūkumu. Man tīk domāt, ka tas ir open-mindedness.

Bridžetas Džounsas gay best friend Toms pazaudējis telefonu, un tas ir nokļuvis miskastē. Viņa tam dodas pakaļ.

Ended up flinging long leather jacket on top of bra and knickers and going out into street to wait till Tom rang the phone so could find out which [bin] it was in. Was just standing on wall peering into the dustbins when a familiar voice said, 'Hello.'
Turned round and there was Mark Darcy.
'What are you doing?' he said.
'I'm waiting for the dustbin to ring,' I replied with dignity, pulling jacket around self.
'I see.' There was a pause. 'Have you been waiting... long?'
'No,' I said carefully. 'A normal amount of time.'
Just then one of the dustbins started to ring. 'Ah, that'll be for me,' I said and started to try to reach into it.
'Please allow me,' Mark said [..], reached into the dustbin and picked out the phone.
'Bridget Jones's phone,' he said. 'Yes, of course, I'll put her on.'
He handed it to me. 'It's for you.'

Helen Fielding "Bridget Jones: The Edge of Reason"

'Oliver' was tightly plotted and shaped from the start.

Claire Tomalin (Charles Dickens: A Life)

Grāmatā tikko pazuda ticamības moments.

Allusions in Unexpected Places: Part 2

1) Serve God, love me, and mend.
2) Man is a giddy, flighty thing: that’s my conclusion.

William Shakespeare (Much Ado About Nothing)

1) Serve God, love me and mend
    This is not the end.

2) But man is a giddy thing
    Oh man is a giddy thing

Mumford & Sons (Sigh No More)

Apparently Mumford & Sons and dear old Shaky have a thing.

Allusions in Unexpected Places

Stars, hide your fires;
Let not light see my black and deep desires.

William Shakespeare (Macbeth)

Stars hide your fires
These here are my desires

Mumford & Sons (Roll Away Your Stone)

Good friends, good books, and a sleepy conscience: this is the ideal life.

(Mark Twain)

Well, I have the first two parts covered. Working on the third...

Oda bakalaura darbam

Pie baltas lapas apsēžos
Kā pie baltas domas kapa.

Diez vai Mārim Melgalvam arī bija problēmas ar bakalaura darbu?

Please note that automatically generated emails of this type are occasionally seen as spam by your email account, so please check your deleted and junk folders if you do not appear to have received this email.

Vismaz es neesmu vienīgā, kas kļuvusi bezgala neloģiska.

It's a challenge to move but it shouldnoe be. Ah can move. It has been done before.

(Irvine Welsh, Trainspotting)

Acīmredzot manas izjūtas darba dienu rītos ir tieši tādas pašas kā pieredzējušam narkomānam uz lomkām.

Ar latviešu dzeju un prozu esmu uz Jūs. Bet Ziedoni mīlu no visas sirds, tāpēc šovakar, pārlasot vienas no mīļākajām rakstnieka rindām, ir ļoti skumji. Un pēkšņi šķiet tik ārkārtīgi zīmīgi, ka svētdien tika nopirktas biļetes, lai vēlreiz dotos uz "Ziedonis un Visums".

Man ir pašam savs ēzelītis. Iekšējais ēzelītis. Mēs it kā labi saprotamies, bet dažkārt es domāju, ko vērts ir intelekts, ja nevar savu iekšējo ēzeli uzvarēt? Kā vērts, cik vērts? Ja es viņu uzvarētu, tad manis vairs nebūtu.

Es reiz redzēju, kā ēzelītis kāpj kalnā, un visu sapratu.

Ceļš gāja augšup pa kalnu, ēzelītis kāpa, līdz pusceļā apstājās. Ausis kustinādams, skatījās, brīnījās, pagriezās un klusītēm, lēnītēm gāja atpakaļ.

Es uzreiz sapratu viņa dvēseli. Uzgāja augšā tā mierīgi, klup, klup, augstu uzkāpa, paskatījās apkārt, palūkojās pa labi, pa kreisi, uz visām pusēm, apjēdza pasauli, viens pats tur pastāvēja. Likās, ka teju, teju, viņš ies tālāk, bet viņš pagriezās un gāja atpakaļ. Es sapratu viņa dvēseli, jāliek viņam miers.

Vieglas smiltis, Ziedoni!