all work and no play

Īstenībā zināma burvība strādāt sestdienu rītos.

Dzīvoklis no rīta parasti pavisam kluss, pat kaķis negrib sestdienā celties. Uz ielām cilvēku un mašīnu maz. CoffeeInn rindas nav. Biroja ēka vispār izmirusi, ja atskaita apsargu un pa kādam klientam, kas nomaldījies. Varu lēnā garā dzert kafiju un krāmēties ar savām lietām, kuras pa nedēļu sakrājušās nepadarītas.

Heh. Varbūt tomēr Stokholmas sindroms.

Latviešu tautas ticējums

Ja kolēģe atsūta e-pastu ar subject line "Lūgums", tad visu atlikušo dienu galvā Mirdza Zīvere dziedās par to, cik ļoti viņai gribas uz Slīteres siliem.

Birojs pt. 2

Kolēģe ar klientu runā pa parasto telefonu.

Kolēģe: Jā, protams. Tūlīt pārbaudīšu, uzgaidiet nedaudz, lūdzu.
Viņa ar biroja krēslu cenšas piebraukt tuvāk mapei, bet telefona vads tik tālu nesniedzas, tāpēc klausule tiek izrauta viņai no rokām, atsitas pret galdu, krēslu un grīdu. Kolēģe nopūšas un lēnām paceļ klausuli no zemes.
Kolēģe: Atvainojiet, mums te ar telefonu kaut kādas tehniskas problēmas.

It's good to be back at work! ^^

Pirmā izstāde "Days of International Education" veiksmīgi pārdzīvota. Sāpes kājās sasniedz neaprakstāmus augstumus, bet kopumā pieredzi var uzskatīt par diezgan pozitīvu (tulkojums: neizgāzos kā veca sēta).
Ar šausmām gaidu rītdienu, kad vajadzēs iespēt izdarīt visas universitātes lietas.

Ghost of Philologist Future

Ar četriem gadiem tomēr par maz?

Man nekad nav apzinātā vecumā bijuši tādi reāli ilgtermiņa nākotnes plāni. Esmu daudz un dikti vaļā acīm sapņojusi par visādām Oksfordām, Kembridžām, rakstniecībām, izdevniecībām, mārketinga projektu vadīšanām (ar kurām man būtībā nekad mūžā nav bijusi darīšana) un sazina ko vēl. Tagad, kad visas sapņainās opcijas visnotaļ ātri un brīžiem nežēlīgi izzūd, palikusi tāda paplika realitāte, kurā strauji tuvojas izlaidums - laiks izdarīt kaut kādus nopietnus lēmumus.
Būtībā līdz pat šim rītam apņēmīgi raudzījos tulkošanas maģistra virzienā.Šķita, ka atliek tikai izvēlēties starp mutisko vai rakstisko tulkošanu, un to jau nu līdz jūnija beigām var paspēt izdarīt bez sevišķas steigas. Un iestājeksāmenus galu galā var likt uz abām programmām.
Un tad es sāku lasīt nejaušā kārtā izvēlētu grāmatu, kura ir par literatūrzinātniekiem (nē, tā nav garlaicīgākā grāmata pasaulē), un sapratu, ka ir vēl tik nejēdzīgi daudz lietu saistībā ar literatūru, par kurām es tik tiešām gribētu rakstīt visādus papīrus. Kaut vai katru gadu pa bakalauram. Jo būtībā šeit piemērojams princips "Liela brēka, maza vilna" - es čīkstu daudz un dikti, ja man kaut kas jādara, bet nav tā, ka man tas nepatīk. Ir tā, ka man brīžiem pat ļoti patīk.

Lai vai kā... Grāmata ir reālistiska, tāpēc literatūrzinātniekiem tajā īsti nav naudas (vismaz pagaidām. viss vēl var mainīties) un viņi dzīvo pagraba istabiņā, kur uz griestiem ir slapji pleķi no pirmajā stāvā dzīvojošiem kaķiem. Es tomēr vēlos dzīvot istabiņā bez kaķu urīna un vismaz reizi mēnesī ēst Gan Bei, bet tā kā uz bagātu vīru neceru, tad nāksies vien pašai visu sapelnīt.
Mainu interesi literatūrā pret lietderīgiem, vēlams kaut cik pieklājīgi apmaksātiem talantiem.

P.S. Būtībā, ja nedaudz palabo, tad savu ideālās "profesijas" (I use this term loosely) aprakstu es atradu jau pirms kāda laikā kādā non-fiction grāmatā: 'He was what the English often called "gentlemen scholar", a professional university man uninterested in publishing or career advancement, but rather enamoured of intellectual pursuits and long, leisurely conversations and debates with those of similar intellectual bent.'