Kāpēc, kad cilvēki man sešos vakarā prasa "Hei, Ilze, vai Tu gadījumā nevēlies, lai es Tev atnesu kafiju no CoffeeInn?", es neatbildu "Nē, citādi es nevarēšu trīs naktis gulēt", bet gan "Jā, protams, lielo, lūdzu!"

Saruna ar manu klienti, kuras laikā man zvanīja kolēģe, lai apvaicātos, vai es pusdienās labāk vēlos burkānu vai biešu zupu:

Es: Vārdu sakot, iestāšanās process pilnīgi noteikti...
Iezvanās telefons
Es: Ļoti atvainojos. Šis ir svarīgs zvans, man jāpaceļ.
Kliente: Jā, jā, protams.
Nedzirdams jautājums no kolēģes telefonā.
Es: Burkānu.

Tādas tās lietas. Droši vien kliente tagad domā, kas tas varētu būt par svarīgu jautājumu, uz kuru atbilde ir "burkānu".

Šodien darbā izklaidēju kolēģus ar stāstiem par to, ko bērnībā mēdzu prātuļot savā galviņā. Man šķiet, ka viņi sāk noticēt, ka es jau piedzimu pusmūžā. Case in point:

• pārlasījusies latviešu tautas pasakas, no visas sirds ticēju, ka mājas ar visām tām piederošajiem īpašumiem pienākas vecākajam dēlam, tāpēc aktīvi baidījos, ka mans brālis mani izliks un man nebūs kur dzīvot.
• bērnībā vienmēr gāju gulēt ar tādu mēreni nošņurkušu mīksto mantiņu (sunīti vārdā Reksis). Ļoti ilgu laiku pavadīju baidoties, ka mans nākotnes vīrs būs kategoriski pret to, ka, arī precēta būdama, turpināšu ņemt sunīti līdzi.

Ja mēs pieturamies pie Aristotelian thinking un uzskatam, ka cilvēks ir bioloģiska mašīna, tad manā modelī ir pieļauta kaut kāda tehniska kļūme, kas man liek raudāt olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju laikā. Šodien tas izskatījās sevišķi skumīgi, jo iznāca nosalušai un ne pārāk apmierinātai ar dzīvi raudāt ceptu pelmeņu šķīvī.

On a brighter note - woohoo olimpiāde!!! Pie tam, ziemas, kas manai sirdij daudz tuvāka par vasaras, jo...nu...hokejs. Žēl tikai, ka darbu un universitāti neviens nav atcēlis.

Esmu sapratusi, ka cilvēku savtīgo dabu visvairāk parāda fakts, ka aizkari tiek piekārti ar smuko pusi uz iekšu, nevis āru.

Ak, Ziedoni, Ziedoni...

Sāku domāt, ka nav iespējams uzrakstīt teātra izrādes recenziju tā, lai neizklausītos pēc snobiska ērzeļa. Nu, vai vismaz es to nemāku izdarīt.

Jo tuvāk nāk 12. jūlijs, kad man jādodas uz Beļģiju, lai trīs nedēļas mācītos franču valodu, jo vairāk saplok mans entuziasms to darīt. Kad pieteicos, laikam tā īsti neaptvēru, ka man 6 stundas dienā būs jāmācās franču valoda. Huh.

On an unrelated note, pieteikums maģistrantūrai iesniegts, ja par pieteikuma iesniegšanu var saukt podziņas nospiešanu un šķiršanos no 15 Ls. Cerams, ka nenāksies rūgti nožēlot. Sliktākajā gadījumā vismaz būs jauni Maximas joki un citas smieklīgas lietas.

Līga apstrādāja manas bloga reakcijas. Tagad, lasot manus ierakstus, drīkst būt trīs veidu izjūtas:

• drīkst sasmieties;
• drīkst nesmieties;
• drīkst domāt, ka es esmu lieliska.

That's all.

Visu laiku meklēju cilvēkus, kuriem attaisnoties par to, kāpēc nemācos psiholoģijas eksāmenam, lai gan vienīgais legit iemesls ir un paliek - jo ne-gri-bas! Varbūt tas, ka esmu apmeklējusi visas lekcijas man kaut kā nebūt palīdzēs (yeah, right).

Идиот

Ar visai trīcošo roku atzīmēju goodreads, ka šobrīd lasu Dostojevska "Idiotu" krieviski. Pagaidām tas izpaužas tā, ka es ik pa laikam bailīgi palūru uz savu kindlu un ceru, ka manī pēkšņi atvērsies kāda krievu valodas čakra vai arī ka Dostojevskis raksta sākumskolas līmeņa krievu valodā.
Lai vai kā, paredzu, ka šis būs visai ilgs un mokošs process un manas "50 grāmatas gadā" var iet ieskrieties.