with every day I grow a little more sure

"The difference between a writer and someone who dreams of being a writer is that the writer has finished. You’ve gone through the agony of taking an idea that is perfect – it’s soaring, it comes from this other place – then you’ve had to summon it down and process it through your shit brain. It’s coming out of your shit hands and you’ve ruined it completely. [..] And then you have another idea. And then these finished things are like stepping stones towards being able to find your voice.

[..] living through that agony is what gives you the humility to understand what writing is about."

Kate Tempest

Tāda dīvaina sajūta (kā jau viņas visas). Pieliku punktu grāmatas otrajam melnrakstam. Ar smagu roku to novietoju patālākā mapītē desktopa stūrī un ļāvu sev mapīti atvērt tikai pēc dzimšanas dienas. Lai domas nogulsnējas un varbūt parādās kāda objektivitātes palieka manā skatījumā (maz ticams).

Pati sev pierādīju, ka tā gluži nav, ka ar vienas štruntīgas grāmatas uzrakstīšanu, biju izsmēlusi visu savu rakstīšanas potenciālu - ir galvā un pirkstos materiāls vēl citām, varbūt štruntīgākām, bet varbūt labākām. Uzrakstīju vēl vienu. Ko nu? Kurā brīdī parādās tā padarīta darba sajūta?

накалакала

Ko darīt, ja patīk taustiņu klabināšanas skaņa (jo galu galā ir nopirkts jauns dators), bet īsti nav ko rakstīt? Bez maz vai jāsāk ilgoties pēc universitātes, kad bija jādrukā visādas muļķības maģistra darbs.

Pamodās manī atkal kaut kāds nemiers, kas liek rakstīt grāmatu, kuras ideja pirms vairāk nekā četriem gadiem dzima Īrijā un kopš tā brīža nav mani tā īsti likusi mierā. Diemžēl ir tā, ka gribu uzrakstīt grāmatu, bet baigi negribu rakstīt. Piemēram, šodien uzrakstīju -50 vārdus (lasīt: izdzēsu divas rindkopas).

Pati sev sadomāju problēmas, un tad pati par tām čīkstu.

Vienmēr esmu teikusi, ka gala darbus rakstu ar lielu patosu un dramatisma (dramatiskuma?) piegaršu, bet tagad man ir pierādījums. Pasniedzēja manā bakalaura darbā bija tik ļoti apnicis rakstīt vārdu exaggerated, ka pēdējās pāris lapās saīsināja to uz ex un vilnīti zem attiecīgā teikuma.

Interesanti tas, ka iepriekšējās darba vadītājas mīļākais komentārs bija too vague. Laikam pārāk ļoti to ņēmu pie sirds, jo šogad visu laiku izpelnos tekstu try to be less categorical.

Oda bakalaura darbam

Pie baltas lapas apsēžos
Kā pie baltas domas kapa.

Diez vai Mārim Melgalvam arī bija problēmas ar bakalaura darbu?

Twist, Oliver, Twist.

Tas notiek, ja mēs ar Līgu kopā rakstam bakalaura darbu. Bilde, protams, Līgas mākslas darbs.