Kad reizēm dzirdu cilvēkus, kuri stāsta, ka viņi nekad neatceras savus sapņus, man viņu ir mazliet žēl, jo mana zemapziņa mani reizēm aplaimo ar tādām pērlēm, ka pilnīgi gribas tās publicēt blogā (un vēl pāris nedēļas pēc sapņošanas visiem, kas grib un negrib klausīties, atstāstīt visu sīksīkās detaļās).

Case in point, šonakt kādā jaunā muzejā, ko manas smadzenes nokristīja kā vēl neuzbūvēto modernās mākslas muzeju, notika atklāšanas pasākums, bet paralēli tam arī kāds nenosaukts mana darba jubilejas notikums, kuram bija rezervēta viena muzeja zāle. Kamēr attiecīgā zāle vēl bija ciet, cilvēku masas dīdījās netālu no zāles durvīm un mana priekšniece aktīvi stāstīja visiem, ka mums, uzņēmuma darbiniekiem, iekšā rezervēts atsevišķs galdiņš, kas, protams, ir pats labākais. Tomēr šis fakts mani sevišķi neinteresēja, jo pēkšņi ieraudzīju, ka viesu pūlī, pavisam netālu no manis ir arī Diego Luna. Sajūsminātais prāts, protams, uzreiz atcerējās laikus, kad ‘Dirty Dancing 2’ bija mans pastāvīgais dzīves fons, un vēl salīdzinoši neseno ‘Rogue One’. Un, hei, Diego Luna taču ir no Meksikas, kas bija pietiekams iemesls, lai es izlemtu, ka tas ir īstais brīdis, lai trenētu manu vārīgo A1 spāņu valodas līmeni. Bet pat mana zemapziņa nevar radīt zināšanas tur, kur to nav, tāpēc tā nu iznāca, ka visu laiku uzbāzos Diego Lunam ar teikumu ‘hablamos español’, bet viņš nezināmu iemeslu dēļ nevēlējās to darīt. Oh well... Vismaz prieciņš, ka locījumu atcerējos pareizo.


P.S. Galdiņš zālē itin nemaz nebija labākais.

Golden Globes negulētās nakts ietekmē sapņoju, ka universitātē pasniedzu reālisma literatūru, bet nekādi nespēju izlemt, kuras grāmatas no Dikensa daiļrades likt lasīt saviem studentiem. Čārlij, esi čalis, izvācies, lūdzu, no maniem sapņiem.

Psychoanalytic reading of my dreams

Būtībā, ja es aizeju gulēt ātrāk par desmitiem, tad var diezgan droši garantēt, ka sapņu ziņā mani sagaida īpatnēja nakts. Apsveru domu sarakstīt sapņu grāmatu un nolīgt literatūrzinātnieku (un nevis psihiatru, kas būtu daudz vieglāk, bet sava nozare ir jāatbalsta), kurš tos iztulkotu un paskaidrotu, kas vainas manai zemapziņai. Var jau būt, ka ar to viss ir kārtībā, bet mani mulsina, kāpēc es vakar sapņoju, ka eju ar draugiem uz romantisku komēdiju (galvenajā lomā Kriss Pains, starp citu), kuru jau acīmredzot esmu redzējusi, jo sāku visai zālei skaļi pārstāstīt savas mīļākās ainas. Tas vēl nebūtu nekas, jo es aizveros, tiklīdz nodziest gaisma, bet diemžēl līdzi ir atnācis arī skaļi runājošs pasniedzējs, kura vārdu es nezinu, bet universitātes gaiteņos esmu redzējusi reizes trīs, un es kļūstu neierasti nikna, jo man nepatīk, ja filmas laikā skaļi runā. Par laimi tāda īsta konfrontācija nenotiek, jo seansa vidū man uzbrūk neliela izmēra krokodils. Pamodos ar aizdomīgu sajūtu, ka mazo briesmoni man uzlaida skaļi runājošais profesors, kuram es jau vienu reizi biju paspējusi aizrādīt par pļāpāšanu, pāris reizes iezveļot pa galvu viņa sarunu biedrenei.

Ar lielāko daļu lietu vēl var savilkt paralēles ar maniem dienas notikumiem, bet no kurienes tur tas krokodils?