Karmena

Reizi pa reizei gadās izrāde, kura pa vienu ausi iesprūk iekšā, bet praktiski uzreiz pa otru ausi izsprūk ārā, neko sevišķi smadzeņu podā neatstājot. Gluži kā tāds teātra ekvivalents marinētam ingveram, šādas izrādes visnotaļ veiksmīgi aizskalo prom sezonas gaitā sakrājušās garšas, smaržas, emocijas un izjūtas. Šķiet, Rolanda Atkočūna "Karmena" ir tieši šāda tipa izrāde, lai gan diez vai tā gluži bija iecerēts.

Trīne

Sākoties "Trīnei" Latvijas Nacionālajā teātrī, fiziski jutu, kā manus matus iekustina no zāles aizmugures nākošās nopūtas, bet teātra atmosfērisko gaisu piepildīja, kā es iztēlojos, pārsteigumā trīcošos pirkstos sažņaugtas pērles. Uz skatuves no nekurienes parādās Ulda Siliņa nešpetnais ģīmis, saplēš krūzi un jestri aizsāk Elmāra Seņkova raibo interpretāciju par Rūdolfa Blaumaņa klasiku.

Cerību ezers

Vladislavu Nastavševu mēdzu dēvēt par savu lielo teātra mīlu, tāpēc droši vien esmu sasniegusi tādu stadiju, ka viņš varētu uznākt uz skatuves un tikai nošķaudīties, bet es jau būtu absolūtā sajūsmā. Cerību ezers, protams, ir kas vairāk par šķaudienu, un, lai gan izrādes laikā brīžiem uzmācas no domas no sērijas 'nu un?', par izrādi domāju jau trešo dienu un diezin vai tuvākajā laikā pārtraukšu to darīt.

Equus

Equus manā apziņā ir sēdējis, kopš 2007.gada, kad Daniels Redklifs ļoti veiksmīgi centās izlauzties no Harija Potera tēla, tāpēc ļoti priecājos, kad Dailes teātris iekļāva šo izrādi savā repertuārā. Un savu priecāšanos man ne mirkli nav nācies nožēlot, jo Grozai-Ķiberei ir izdevusies spēcīga un motivējoša izrāde, kas, ja skatītājs ļauj, var satricināt līdz sirds dziļumiem un nelaist vaļā vēl ilgi (lai gan... ko tad es zinu – izrādi redzēju tikai vakar).

Dzeja

Vienmēr esmu domājusi, ka ar dzeju ir kā ar olīvām - tā ir acquired taste jeb kaut kas, pie kā jāpierod, ilgstoši un apzināti tajā iedziļinoties. Respektīvi, tikai pēc 10 vai 20 vai varbūt 200 dzejas krājumu rūpīgas izlasīšanas, rodas izpratne par to, kas tad tā dzeja tāda ir un kā to īsti lasīt. Diemžēl nekad neesmu varējusi piespiesties paņemt rokās tos n dzejas krājumus, tāpēc uz JRT izrādi Dzeja Māras Ķimeles režijā gāju ar zināmām šaubām, vai tā ir izrāde, ko man vispār vajag redzēt. Vajadzēja.

Milēdija

Dž. Dž. Džilindžers šķiet aizlaidis ‘biskuc’ šķībi. Protams, varētu diskutēt par to, kur tieši viņš gribēja aizlaist ar to brīnumu, kas vērojams uz Dailes teātra skatuves, un varbūt, ka tas bija tieši tikpat šķībi, cik paredzēts, bet man bija krietni par šķību.

Dejas Lūnasas svētkos

Nākamajā dienā pēc izrādes "Dejas Lūnasas svētkos" noskatīšanās izlasīju Nacionālā teātra mājaslapā ievietoto izrādes aprakstu, kurš vēsta, ka "Piecas lieliskas aktrises slavenā īru dramaturga Braiena Frīla lugas iestudējumā par to, ka sieviete savā būtībā var būt diezgan neprognozējama un bīstama persona". Ja atskaita to, ka teikumā vismaz manai ausij nedaudz pietrūkst vēl kāda darbības vārda, parādās jautājumus arī par to, vai izrāde, ko vakar skatījos ir tā pati, kuras aprakstu lasīju dienu vēlāk. Jo par sievietes neprognozējamību vai bīstamību neko daudz no izrādes neiemācījos. Vispār laikam neko daudz no izrādes neiemācījos, bet, šķiet, ka nebija īsti arī paredzēts. Lai vai kā, par visu pēc kārtas...

Vējiem līdzi

Jāsaka, ka no "Vējiem līdzi" biju gadiem ilgi apņēmīgi izvairījusies, jo jau no dziļas bērnības, kad visas manas ģimenes sievietes skatījās uz Klārku Geiblu, es ļoti skaidri zināju, ka man līdz sirds dziļumiem nepatīk Skārleta, bet Rets vispār ir reti sastopams idiots. Tā nu es grāmatai nemaz arī neķēros klāt par spīti morālai šantāži no draudzenes puses, un "Vējiem līdzi" laimīgi noliku plauktiņā ar lietām, par kurām es nemaz nevēlos interesēties. Tomēr kaut kas mani raustīja nopirkt biļetes uz Dailes teātra izrādi. Varbūt esmu mazohiste, jo izrāde ilgst piecas stundas (!!!) un gāju uz to ar domu, ka man netīk ne stāsts, ne tā varoņi, ne Artūrs Skrastiņš. Varbūt tas bija vienkārši fakts, ka uz to izrādi bija atlaides. We'll never know.

Makbets

Ar nelielu līkumu nokļuvušas Valmierā (mana tēta reakcija uz viņa nepareizajām ceļa norādēm: "Ak, tu teici Valmiera. Man likās - Smiltene."), apsēdāmies pustukšā zālē ar domu vērot tikko izlasīto Šekspīra "Makbetu". It kā zināju, ka tas būs kaut kas citāds jeb uztveres ziņā visai sarežģīts divdaļīgs autorpriekšnesums (N.Naumanis), tomēr tam, kas uz skatuves notika un nenotika, laikam līdz galam nebiju gatava.

No Makbeta palikušas pieturzīmes, ar kurām režisors tad nu spēlējas pēc savas patikas (mūsu gadījumā gan nespēlējas tieši no skatuves, jo režisora ierasto vietu izrādē ieņēmis cits Valmieras teātra aktieris). Izrādes laikā izgāju cauri neierasti plašam emociju klāstam - brīžiem gribējās sajūsmā iesaukties, brīžiem spurdzu piedurknē, brīžiem palika slikti un brīžiem neizprantē vēlējos pamest teātra ēku. Tomēr "pamest ēku" nez kāpēc ne mirkli nav iespējams pat tad, ja to gribas, jo no izrādes nav iespējams novērsties. Neatliek nekas cits kā ar mazliet perversu baudu to skatīties līdz aprautajam galam.
Būtībā esmu līdz sirds dziļumiem pret teoriju "forma > saturs" un izrādes sākumā uz mirkli baidījos, ka tieši tas būs noticis šajā "Makbeta" interpretācijā. Tomēr, lai gan izrādē Saturs ir novirzīts fonā un brīžiem pat aizsūtīts mājās, neradās sajūta, ka tā vietu būtu ieņēmusi Forma. Drīzāk režisors kā tādas sīpola kārtas nomizojis nost lugas Saturu, atstājot ārkārtīgi subjektīvu, bet tajā pašā laikā saistošu Būtību, pieliekot tai klāt attālinātu, bet ne neatbilstošu Formu. Tāpat kā var priecāties par meistarīgi un pārliecinoši izteiktu viedokli, pat ja tas neatbilst tavējam, tāpat arī var baudīt Nastavševa "Makbetu" arī tad, ja ne vienmēr visur var saskatīt tā jēgu vai atbalstīt izvēlētos paņēmienus.
Tajā pašā laikā jāsaka, ka izrāde tomēr cenšas pagrābt nedaudz par daudz. Kā skatītāja jutos raustīta no vienas metaforas pie otras - te runa par teātra pasauli, te par nepiepildītām ilgām pēc turpinājuma, te - par varaskāri vai sabiedrības butaforisko skatījumu, meklējot (un bieži vien arī atrodot) it visā slavu un varu. Un tad pēkšņi pazūd visas saprotamās vai nesaprotamās alegorijas, atstājot uz skatuves vien pliku "Makbeta" dialogu. Vārdu sakot, nedaudz, pavisam nedaudz trūka kaut kāda viena fokusa, kas visu savāktu kopā. No recenzijām var noprast, ka parasti šo kopības un saistības izjūtu dod režisors, bet tad jātiek galā ar problēmu, ka reizēm režisors nevar ieņemt savu vietu.

Pēcgarša ir spēcīga, un man šķiet, ka izrādes dēļ noteikti vērts doties uz Valmieru. Tomēr vērts doties tikai tad, ja saprot, ka izrāde ir atvērta – ar noteikumu, ka atvērts ir arī skatītājs (M. Treile).