If you only read the books that everyone else is reading, you can only think what everyone else is thinking.

(Haruki Murakami)

Varbūt ar šo var izskaidrot arī līdzīgo/gandrīz identisko smadzeņu šūnu sindromu?

a very disgruntled rant

No medium is inherently better than any other.

Michael Chabon (TAAoK&C)

Vienmēr licies, ka snobiski (?) noskaņoti cilvēki (un, ja godīgi, es jau sevi uzskatu par diezgan snobisku) aiz sajūsmas lauž krēslus, kad rodas iespēja pasmieties par Holivudas action/adventure/fantasy/sci-fi/comedy filmām un cilvēkiem, kas tās skatās. Vēl es iedomājos, ka viņi to dara dzerot vīnu un veicot Silvijas Platas darbu priekšlasījumus vai skatoties obscure japāņu filmas, kas filmētas ar mobilo telefonu režisora pagrabā.

Guess what? Es varu no rītiem lasīt Silviju Platu Viljamu Šekspīru un vakarā skatīties visus Iron Man pēc kārtas (lielākoties tāpēc, ka man nav darba), un ne vienmēr ir garants, ka Šekspīrs mani aizkustinās vairāk nekā Tonija Stārka šrapneļi sirdī vai Breda Pita World War Z mati. Ciest nevaru, ja man liek justies vainīgai vai, vēl trakāk, muļķīgai par kaut ko, kas man ārkārtīgi patīk un kas mani personīgi aizkustina. Es lielākoties bez problēmām panesu labi pamatotus viedokļus, kas vienkārši nesakrīt ar manējiem. Bet cilvēki, kuri nespēj no kaut kādām lietām izvilkt kaut ko priekš sevis (kas ir normāli) un tāpēc jūtas absolūti tiesīgi uzskatīt šīs lietas par kaut kādā veidā zemākām (kas nav normāli), manī izraisa visai neraksturīgas agresijas (un verbālās/rakstiskās caurejas) lēkmes.

Secinājums: ir lieliski, ja cilvēkam piemīt spēja atmest žanriskus un visādus citādus aizspriedumus. Varbūt vienkārši četru gadu laikā esmu pieradusi pie savām filoloģēm, tāpēc laiku pa laikam, iegriežoties ne-filoloģiskajā pasaulē, jūtos nedaudz izmesta no laivas. Nezinu, vai tas ir saistīts ar izglītību vai arī ar ko citu, bet, ja es tagad viņām no visas sirds paziņotu, ka Borats ir mana mīļākā filma un Uliss mīļākā grāmata, man gribētos cerēt, ka viņas no mani neatteiktos. Varbūt tikai, labu gribēdamas, pierakstītu pie psihiatra. Nezinu, vai to sauc par daudzpusīgumu, pakļaušanos masām vai bērnišķību un gaumes trūkumu. Man tīk domāt, ka tas ir open-mindedness.

Līga apstrādāja manas bloga reakcijas. Tagad, lasot manus ierakstus, drīkst būt trīs veidu izjūtas:

• drīkst sasmieties;
• drīkst nesmieties;
• drīkst domāt, ka es esmu lieliska.

That's all.

Līga: Tā kā nebija "absolventu" kolas, būsim tikai "draugi" :D
Es: Nooooooooooooooo!
Līva: Prieks, ka Ilzē draudzības gars ir dzīvs! :D