Bomzis uz Puškina ielas pieklājīgi pagaidīja, kamēr paeju viņam kādu gabaliņu garām, un tikai tad nokārtoja savas dabiskās vajadzības ielas malā. Kurš teica, ka džentlmeņu vairs nav?

Visa pasaule ir teātris, kur cilvēki ir aktieri.

Viljams Šekspīrs

Bet ja nu es esmu trešā plāna jefiņš?

all work and no play

Īstenībā zināma burvība strādāt sestdienu rītos.

Dzīvoklis no rīta parasti pavisam kluss, pat kaķis negrib sestdienā celties. Uz ielām cilvēku un mašīnu maz. CoffeeInn rindas nav. Biroja ēka vispār izmirusi, ja atskaita apsargu un pa kādam klientam, kas nomaldījies. Varu lēnā garā dzert kafiju un krāmēties ar savām lietām, kuras pa nedēļu sakrājušās nepadarītas.

Heh. Varbūt tomēr Stokholmas sindroms.

Savā ziņā lasīt grāmatu ir kā risināt vienādojumu ar vairākiem nezināmajiem, un man nepatīk tulkojumu radītais nezināmais, jo es nezinu, cik liels svars tam ir. Piemēram, ja lasu grāmatu ne oriģinālvalodā un man tā ne sevišķi iet sirds, tad es nevaru būt pilnīgi pārliecināta, ka tā ir pašas grāmatas vaina - varbūt vienkārši tulkojums štruntīgs (skat. 'Cloud Atlas' latvisko variantu). Un kā tagad būt? Jāmācās visas pasaules valodas, vai?

Kāpēc, kad cilvēki man sešos vakarā prasa "Hei, Ilze, vai Tu gadījumā nevēlies, lai es Tev atnesu kafiju no CoffeeInn?", es neatbildu "Nē, citādi es nevarēšu trīs naktis gulēt", bet gan "Jā, protams, lielo, lūdzu!"

Tāda dīvaina sajūta (kā jau viņas visas). Pieliku punktu grāmatas otrajam melnrakstam. Ar smagu roku to novietoju patālākā mapītē desktopa stūrī un ļāvu sev mapīti atvērt tikai pēc dzimšanas dienas. Lai domas nogulsnējas un varbūt parādās kāda objektivitātes palieka manā skatījumā (maz ticams).

Pati sev pierādīju, ka tā gluži nav, ka ar vienas štruntīgas grāmatas uzrakstīšanu, biju izsmēlusi visu savu rakstīšanas potenciālu - ir galvā un pirkstos materiāls vēl citām, varbūt štruntīgākām, bet varbūt labākām. Uzrakstīju vēl vienu. Ko nu? Kurā brīdī parādās tā padarīta darba sajūta?

Lietas, ko gribas darīt, kad ir lauzta kāja:
- iet pārgājienos;
- doties ceļojumos;
- lēkt ar lecamauklām;
- braukt ar riteni;
- auklēt mazus bērnus, kas tikko iemācījušies staigāt;
- slidot;
- beidzot mēģināt uzsākt regulāri skriet.

Lietas, ko gribas darīt, kad nav lauzta kāja:
- gulēt.

The nicest thing about feeling happy is that you think you'll never be unhappy again.

Manuel Puig

NĒ!!! Nē, nē, nē, nē, Manuel! Manuels reāli neko nesaprotu no dzīves, jo vismaz manā mazītiņajā visumā viss ir tieši otrādāk. Kad esmu laimīga, tad reāli kaut kur pakausī visu laiku aktīvi vibrē sajūta, ka tas taču tūlīt, tūlīt aprausies. Toties, kad esmu nelaimīga, tad šķiet, ka, lūk, šis stāvoklis gan nebeigsies vairs nekad manā dzīvē. Dumjais Manuels.

Nezinu, vai ir vēl atbilstošāks brīdis atkārtoti skatīties "The Hour". Pirmajā sezonā par karu; otrajā - rasismu un atomieročiem. Protams, diezgan depresīvi, bet tai pašā laikā rodas zināma stabilitātes izjūta - pasaule vienmēr bijusi šausmu pilna, bet tā tik un tā turpinās.

Also, tas seriāls is the best thing since sliced bread. Ceru, ka tiem, kas bija atbildīgi par tā atcelšanu, šobrīd ir sevišķi riebīgas žagas, no kurām grūti tikt vaļā.

накалакала

Ko darīt, ja patīk taustiņu klabināšanas skaņa (jo galu galā ir nopirkts jauns dators), bet īsti nav ko rakstīt? Bez maz vai jāsāk ilgoties pēc universitātes, kad bija jādrukā visādas muļķības maģistra darbs.

Pamodās manī atkal kaut kāds nemiers, kas liek rakstīt grāmatu, kuras ideja pirms vairāk nekā četriem gadiem dzima Īrijā un kopš tā brīža nav mani tā īsti likusi mierā. Diemžēl ir tā, ka gribu uzrakstīt grāmatu, bet baigi negribu rakstīt. Piemēram, šodien uzrakstīju -50 vārdus (lasīt: izdzēsu divas rindkopas).

Pati sev sadomāju problēmas, un tad pati par tām čīkstu.

Kad biju maza, naiva un dzīvoju mājā, kurai tobrīd bija tikai viens stāvs, istabā, kur man visvairāk patika spēlēties, pie sienas ar pelēkām tapetēm bija milzīga (vai vismaz manā prātā tā palikusi milzīga) sacaurumota Vācijas karte. Sacaumurota tāpēc, ka mēs pat to mēdzam svaidīt šautriņas. Lai vai kā, mani karte ārkārtīgi piesaistīja, tāpēc par Vācijas ģeogrāfijas zināšanu līmeni nesūdzos, bet sevišķi lielu uzmanību es vienmēr pievērsu lielākajai peļķei šajā kartē - Bodensee. Nosaukums man palicis prātā līdz pat šai baltai dienai, un esmu to šad tad iepinusi sevis rakstītos stāstos, jo, nu, man acīmredzot patīk lielas peļķes.

Liels bija mans pārsteigums, kad šodien, mirkli pirms uzbraukšanas uz prāmja, lai šķērsotu Konstances ezeru, pēkšņi kāds ieminējās, ka Vāciski to sauc Bodensee. Manas ģeogrāfijas zināšanas tātad būtībā var iet ieskrieties, ja jau pati to nebiju izfunktierējusi, bet ne par to šoreiz stāsts. Stāsts ir par to, ka šodien piepildīju vienu nelielu sapni, par kura eksistenci man iepriekš nebija ne mazākās nojausmas. Es jau tā "liela" ūdens tuvumā palieku dīvaina, bet šodien, esot pie un uz Bodensee, mani pārņema tāda pacilātības un bērnišķīga prieka sajūta, ka tikai stulbi smaidīju un nebiju īsti spējīga parunāt.

Dzīve/liktenis/insert-a-deity-here varbūt reizēm nedod to, ko pašai ļoti gribas, bet reizēm tā pasviež precīzi to, ko tobrīd vajag.
Par mazajiem prieciņiem ;)

The Dutch tolerate a wide variety of lifestyles with the attitude that everyone should be able to live as they wish as long as they are not too much of a public nuisance.
The Dutch are very strict about planning and being on time when you have an appointment or date. It is better to show up five minutes earlier than arrive late.

Varbūt jāpārvācas uz Nīderlandi?

Atvaļinājuma vidū sapratu tādu lietu, ka, ja neesmu nāvīgi nogurusi, tad man ir problēmas aizmigt ātrāk par diviem naktī. No tā man būs secināt, ka pēdējo pusotru gadu esmu bijusi konstanti nogurusi, jo aizmigšanas problēmas man parādījās tikai atvaļinājumā. Well, what do you know!

Kā gadu iesāksi...

Īss pirmā janvāra rezumējums:

• Nenoskatījos līdz galam trešo Gredzenu Pavēlnieku.
• Vilcienā izspiedu no sevis pusotru teikumu franciski, ļoti samulsinot divas franču tūristes.
• Aizmirsu, ka, ja man iet labi, tad tas nenozīmē, ka visiem citiem iet labi. What's the opposite of 'raining on your parade'? Parading on your rain?
• Spriežot pēc pirmās gada dienas, šogad acīmredzot būšu overly dramatic.
• Neesmu nekur pierakstījusi, ne arī līdz galam noformējusi savas apņemšanās naivā cerībā, ka, ja viņas nekur neparādās pilnā formātā, tad varbūt izdosies tās piepildīt.

Jo vecāka kļūstu, jo nopietnāk attiecos pret Jaunā gada vēlējumiem. Skumjā Dumjā kārtā sāku tos uztvert par sava veida solījumiem no sērijas 'this is definitely going to happen to you' ar visu parakstu un zīmogu apakšā, Bring it on, 2015!

Es laikam daudz ko atdotu, lai man kaut kas rūpētu tik ļoti, cik Taubem literatūra.

Ja mēs pieturamies pie Aristotelian thinking un uzskatam, ka cilvēks ir bioloģiska mašīna, tad manā modelī ir pieļauta kaut kāda tehniska kļūme, kas man liek raudāt olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju laikā. Šodien tas izskatījās sevišķi skumīgi, jo iznāca nosalušai un ne pārāk apmierinātai ar dzīvi raudāt ceptu pelmeņu šķīvī.

On a brighter note - woohoo olimpiāde!!! Pie tam, ziemas, kas manai sirdij daudz tuvāka par vasaras, jo...nu...hokejs. Žēl tikai, ka darbu un universitāti neviens nav atcēlis.

Esmu sapratusi, ka cilvēku savtīgo dabu visvairāk parāda fakts, ka aizkari tiek piekārti ar smuko pusi uz iekšu, nevis āru.

Ak, Ziedoni, Ziedoni...

Sāku domāt, ka nav iespējams uzrakstīt teātra izrādes recenziju tā, lai neizklausītos pēc snobiska ērzeļa. Nu, vai vismaz es to nemāku izdarīt.

čīksts

Palasīju Gunas bakalaura darbu.
Sliktā ziņa: Sajutos stulba un nepiemērota tam savam nākotnes plānam, kādu esmu sev šobrīd radījusi.
Labā ziņa: beidzot tā līdz galam samierinājos ar bakalaura 9, jo tapa skaidrs, ka līdz 10 mans darbs pilnīgi noteikti nevilka.


Vispār cilvēks ir tāda interesanta radība. Vienu brīdi varu sēdēt un slīkt pašapmierinātība par to, cik lieliska un gudra esmu, bet nākamajā brīdī šķiet, ka labāk mani izolēt no inteliģentu cilvēku sabiedrības. Pēdējā laikā gan to otro brīžu ir krietni vairāk. Vecums laikam nenāk viens.