Visa pasaule ir teātris, kur cilvēki ir aktieri.

Viljams Šekspīrs

Bet ja nu es esmu trešā plāna jefiņš?

mūžu mūžos

Ludziņā Elferfelds dod padomu, kā izsargāties no baku sērgas, kas bija apsēdusi Kurzemi: Ansītis un Katiņa, kuriem laikus nebija veikta pretbaku pote, nomirst, toties laikus sapotētais Jānītis sveiks un vesels līksmi svin savu dzimšanas dienu.

Kārļa Gotharda Elferfelda luga. 1804. gads. Cīņa ar vakcināciju pretiniekiem jau rit pilnā sparā visiem iespējamiem līdzekļiem.

Karmena

Reizi pa reizei gadās izrāde, kura pa vienu ausi iesprūk iekšā, bet praktiski uzreiz pa otru ausi izsprūk ārā, neko sevišķi smadzeņu podā neatstājot. Gluži kā tāds teātra ekvivalents marinētam ingveram, šādas izrādes visnotaļ veiksmīgi aizskalo prom sezonas gaitā sakrājušās garšas, smaržas, emocijas un izjūtas. Šķiet, Rolanda Atkočūna "Karmena" ir tieši šāda tipa izrāde, lai gan diez vai tā gluži bija iecerēts.

Trīne

Sākoties "Trīnei" Latvijas Nacionālajā teātrī, fiziski jutu, kā manus matus iekustina no zāles aizmugures nākošās nopūtas, bet teātra atmosfērisko gaisu piepildīja, kā es iztēlojos, pārsteigumā trīcošos pirkstos sažņaugtas pērles. Uz skatuves no nekurienes parādās Ulda Siliņa nešpetnais ģīmis, saplēš krūzi un jestri aizsāk Elmāra Seņkova raibo interpretāciju par Rūdolfa Blaumaņa klasiku.

Spēlmaņu nakts kopsavilkums 2013./2014. sezonai 2014./2015. sezonai 2013./2014./2015.gada sezonām:

- Labākais aktieris: Grūbe

- Labākā mazās formas izrāde: Seņkovs

- Labākā lielās formas izrāde: Nastavševs

- Grand Prix*: Seņkovs

Ar valsti viss kārtībā.

* jeb "You did a good job. You also did a good job. But the former did a better job." balva

Cerību ezers

Vladislavu Nastavševu mēdzu dēvēt par savu lielo teātra mīlu, tāpēc droši vien esmu sasniegusi tādu stadiju, ka viņš varētu uznākt uz skatuves un tikai nošķaudīties, bet es jau būtu absolūtā sajūsmā. Cerību ezers, protams, ir kas vairāk par šķaudienu, un, lai gan izrādes laikā brīžiem uzmācas no domas no sērijas 'nu un?', par izrādi domāju jau trešo dienu un diezin vai tuvākajā laikā pārtraukšu to darīt.

Equus

Equus manā apziņā ir sēdējis, kopš 2007.gada, kad Daniels Redklifs ļoti veiksmīgi centās izlauzties no Harija Potera tēla, tāpēc ļoti priecājos, kad Dailes teātris iekļāva šo izrādi savā repertuārā. Un savu priecāšanos man ne mirkli nav nācies nožēlot, jo Grozai-Ķiberei ir izdevusies spēcīga un motivējoša izrāde, kas, ja skatītājs ļauj, var satricināt līdz sirds dziļumiem un nelaist vaļā vēl ilgi (lai gan... ko tad es zinu – izrādi redzēju tikai vakar).

Dzeja

Vienmēr esmu domājusi, ka ar dzeju ir kā ar olīvām - tā ir acquired taste jeb kaut kas, pie kā jāpierod, ilgstoši un apzināti tajā iedziļinoties. Respektīvi, tikai pēc 10 vai 20 vai varbūt 200 dzejas krājumu rūpīgas izlasīšanas, rodas izpratne par to, kas tad tā dzeja tāda ir un kā to īsti lasīt. Diemžēl nekad neesmu varējusi piespiesties paņemt rokās tos n dzejas krājumus, tāpēc uz JRT izrādi Dzeja Māras Ķimeles režijā gāju ar zināmām šaubām, vai tā ir izrāde, ko man vispār vajag redzēt. Vajadzēja.

Milēdija

Dž. Dž. Džilindžers šķiet aizlaidis ‘biskuc’ šķībi. Protams, varētu diskutēt par to, kur tieši viņš gribēja aizlaist ar to brīnumu, kas vērojams uz Dailes teātra skatuves, un varbūt, ka tas bija tieši tikpat šķībi, cik paredzēts, bet man bija krietni par šķību.

Dejas Lūnasas svētkos

Nākamajā dienā pēc izrādes "Dejas Lūnasas svētkos" noskatīšanās izlasīju Nacionālā teātra mājaslapā ievietoto izrādes aprakstu, kurš vēsta, ka "Piecas lieliskas aktrises slavenā īru dramaturga Braiena Frīla lugas iestudējumā par to, ka sieviete savā būtībā var būt diezgan neprognozējama un bīstama persona". Ja atskaita to, ka teikumā vismaz manai ausij nedaudz pietrūkst vēl kāda darbības vārda, parādās jautājumus arī par to, vai izrāde, ko vakar skatījos ir tā pati, kuras aprakstu lasīju dienu vēlāk. Jo par sievietes neprognozējamību vai bīstamību neko daudz no izrādes neiemācījos. Vispār laikam neko daudz no izrādes neiemācījos, bet, šķiet, ka nebija īsti arī paredzēts. Lai vai kā, par visu pēc kārtas...

Vējiem līdzi

Jāsaka, ka no "Vējiem līdzi" biju gadiem ilgi apņēmīgi izvairījusies, jo jau no dziļas bērnības, kad visas manas ģimenes sievietes skatījās uz Klārku Geiblu, es ļoti skaidri zināju, ka man līdz sirds dziļumiem nepatīk Skārleta, bet Rets vispār ir reti sastopams idiots. Tā nu es grāmatai nemaz arī neķēros klāt par spīti morālai šantāži no draudzenes puses, un "Vējiem līdzi" laimīgi noliku plauktiņā ar lietām, par kurām es nemaz nevēlos interesēties. Tomēr kaut kas mani raustīja nopirkt biļetes uz Dailes teātra izrādi. Varbūt esmu mazohiste, jo izrāde ilgst piecas stundas (!!!) un gāju uz to ar domu, ka man netīk ne stāsts, ne tā varoņi, ne Artūrs Skrastiņš. Varbūt tas bija vienkārši fakts, ka uz to izrādi bija atlaides. We'll never know.

Lielākoties Naumaņa izteikumi mani dzen izmisumā, bet reizēm var atrast ko asprātīgu (un arī kā naglai uz galvas). No "Vējiem līdzi" (Dailes teātris) recenzijas:

[...] izrādes fināla ainas nēģeru koris, kad tumšos tērpos, kas atgādina tipiskas ķīniešu vai korejiešu darba drēbes, kādas esam raduši redzēt propagandas fotouzņēmumos no ĶTR vai Ziemeļkorejas ziņu aģentūrām, uniformēta "darbaļaužu masa" pa kāpnēm ilgi un draudīgi tuvojas skatītājiem, refrēnā dziedot: "Rīt, rīt, rīt." Kas būs rīt? Vispasaules proletariāta revolūcija? Melno okupācija? Kā saka, ņepoņal. Toties efektīgi.

Ak, Ziedoni, Ziedoni...

Sāku domāt, ka nav iespējams uzrakstīt teātra izrādes recenziju tā, lai neizklausītos pēc snobiska ērzeļa. Nu, vai vismaz es to nemāku izdarīt.

Par un ap Jāņiem

Esmu no tiem cilvēkiem, kuriem tā īsti nepatīk svētki. Bērnībā ar nenormālu sajūsmu gaidīju katrus saulgriežus/dzimšanas dienas/vārda dienas, bet kaut kādā vienā brīdī pār mani nāca apgaismība, ka lielākoties iznāk visos tajos pasākumos vilties. Kā teiktu Prāta Vētra (un es viņiem pilnībā piekrītu): "Tā nogurt var tikai no svētkiem." Bet, ja ir kādas divas lietas, kas Jāņos nekad neliek vilties, tad tās ir "Skroderdienas Silmačos" un "Limuzīns jāņu nakts krāsā".

Nezinu, kas latviešiem ir ar pašiem Jāņiem, bet, manuprāt, "Limuzīns" ir viens no labākajiem taustāmiem piemēriem latviešu humoram, kuru bieži vien var nosaukt par neeksistējošu, pateicoties lielākajai daļai oriģināl- tv/filmu. Laikam trūkst kaut kāda knifiņa (vai arī labu režisoru. vai arī harizmātisku aktieru.), kas ļautu pārlikt visnotaļ īpatnējo latviešu humora izjūtu no individuālām personām uz kādu plašsaziņas līdzekli. Varbūt kaut kur zudusi prasme pasmieties pašiem par sevi, jo visiem jaunākajiem raidījumiem/seriāliem pa porām spraucas laukā tas, cik ārkārtīgi svarīgi un nopietni viņi paši jūtas.

Lai vai kā, runājot tieši par "Skroderdienām", no kurām es tikko atgriezos ar smaidu uz sejas un absolūti nopietnu mērķi šovakar cept plānās pankūkas un noskatīties iepriekšējo Nacionālā teātra iestudējumu (paldies, youtube), jāsaka, ka kopumā izrādes kocepts nav tas pats ģeniālākais un humors arī varbūt nav tas atjautīgākais. Bet tik un tā Nacionālā lielā zāle katru gadu ir pilna. Šo konkrētu uzvedumu es iepriekš nebiju redzējusi jebšu (čau, Guna) pirmizrādi tas piedzīvoja 2010. gadā, un jāsaka, ka šis noteikti nav mans mīļākais atjauninājums. Varbūt tāpēc, ka ne pārāk labi zinu Nacionālā jaunāko aktieru paaudzi (kura vairs īstenībā nemaz nav tik jauna). Varbūt tāpēc, ka dažu tēlu interpretācija nesakrita ar manu redzējumu. Varbūt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka iepriekšējo iestudējumu biju redzējusi pietiekami daudz reižu, lai tas cieši saaugtu ar manu izpratni par lugu un tās tēliem.
Par spīti šādiem sīkumiem, kas būtībā nav saistīti ar pašu uzvedumu, bet gan maniem iekšējiem aizspriedumiem, izrāde tik un tā pacēla manu garastāvokli nedaudz uz augšu, jo atkal smējos par tiem pašiem jokiem un galvā dziedāju līdzi tām pašām dziesmām. Vēlme pēc tādiem riktīgiem latviešu Jāņiem arī uz brīdi pazibēja kaut kur prāta nostūrī.

Makbets

Ar nelielu līkumu nokļuvušas Valmierā (mana tēta reakcija uz viņa nepareizajām ceļa norādēm: "Ak, tu teici Valmiera. Man likās - Smiltene."), apsēdāmies pustukšā zālē ar domu vērot tikko izlasīto Šekspīra "Makbetu". It kā zināju, ka tas būs kaut kas citāds jeb uztveres ziņā visai sarežģīts divdaļīgs autorpriekšnesums (N.Naumanis), tomēr tam, kas uz skatuves notika un nenotika, laikam līdz galam nebiju gatava.

No Makbeta palikušas pieturzīmes, ar kurām režisors tad nu spēlējas pēc savas patikas (mūsu gadījumā gan nespēlējas tieši no skatuves, jo režisora ierasto vietu izrādē ieņēmis cits Valmieras teātra aktieris). Izrādes laikā izgāju cauri neierasti plašam emociju klāstam - brīžiem gribējās sajūsmā iesaukties, brīžiem spurdzu piedurknē, brīžiem palika slikti un brīžiem neizprantē vēlējos pamest teātra ēku. Tomēr "pamest ēku" nez kāpēc ne mirkli nav iespējams pat tad, ja to gribas, jo no izrādes nav iespējams novērsties. Neatliek nekas cits kā ar mazliet perversu baudu to skatīties līdz aprautajam galam.
Būtībā esmu līdz sirds dziļumiem pret teoriju "forma > saturs" un izrādes sākumā uz mirkli baidījos, ka tieši tas būs noticis šajā "Makbeta" interpretācijā. Tomēr, lai gan izrādē Saturs ir novirzīts fonā un brīžiem pat aizsūtīts mājās, neradās sajūta, ka tā vietu būtu ieņēmusi Forma. Drīzāk režisors kā tādas sīpola kārtas nomizojis nost lugas Saturu, atstājot ārkārtīgi subjektīvu, bet tajā pašā laikā saistošu Būtību, pieliekot tai klāt attālinātu, bet ne neatbilstošu Formu. Tāpat kā var priecāties par meistarīgi un pārliecinoši izteiktu viedokli, pat ja tas neatbilst tavējam, tāpat arī var baudīt Nastavševa "Makbetu" arī tad, ja ne vienmēr visur var saskatīt tā jēgu vai atbalstīt izvēlētos paņēmienus.
Tajā pašā laikā jāsaka, ka izrāde tomēr cenšas pagrābt nedaudz par daudz. Kā skatītāja jutos raustīta no vienas metaforas pie otras - te runa par teātra pasauli, te par nepiepildītām ilgām pēc turpinājuma, te - par varaskāri vai sabiedrības butaforisko skatījumu, meklējot (un bieži vien arī atrodot) it visā slavu un varu. Un tad pēkšņi pazūd visas saprotamās vai nesaprotamās alegorijas, atstājot uz skatuves vien pliku "Makbeta" dialogu. Vārdu sakot, nedaudz, pavisam nedaudz trūka kaut kāda viena fokusa, kas visu savāktu kopā. No recenzijām var noprast, ka parasti šo kopības un saistības izjūtu dod režisors, bet tad jātiek galā ar problēmu, ka reizēm režisors nevar ieņemt savu vietu.

Pēcgarša ir spēcīga, un man šķiet, ka izrādes dēļ noteikti vērts doties uz Valmieru. Tomēr vērts doties tikai tad, ja saprot, ka izrāde ir atvērta – ar noteikumu, ka atvērts ir arī skatītājs (M. Treile).

teātra tumsa

Disclaimer: piedodiet man manu banalitāti.
Salīdzinoši nesen pār mani nāca apgaismība, ka būtībā vēl esmu mazs bērns, jo man ir bail no tumsas. Precīzāk, gluži kā anekdotē par bailēm no zobārstiem, kuri lielos daudzumos var paslēpties tumsā, man vienkārši ir bail no klaiņojošiem suņiem, kuri var izdarīt tieši to pašu. Lai vai kā, stāsts šoreiz ne par to, kāpēc man nepatīk tumsa, bet par to, kāpēc patīk.

Ir tāda tumsa, ko man patīk saukt par "teātra tumsu". Tas ir tad, kad priekškars vēl ir ciet, bet gaismas jau nodzisušas, tāpēc zālē ir tāda pilnīgi melna tumsa*, ka nevar redzēt pat paša roku sev tieši degungalā. Gluži kā Ziedoņa Melnajā pasakā. Un gaiss smaržo pēc teātra putekļiem, bet apkārt nedaudz čum un mudz pārējie skatītāji, cenšoties ērtāk iekārtoties savās lētākās vai dārgākās vietās. Tā pat nav tā pati tumsa, kas dažreiz ir pēc izrādes, jo tad pa galvu maisās visādas domas un apcerējumi par redzēto, un reizēm tajā pēc-izrādes tumsā nedaudz salūst sirds vai gribas smieties, vai histēriski raudāt un cerēt, ka gaisma tuvākajā laikā ieslēgta netiks. Bet teātra tumsas laikā, pirms-izrādes tumsas laikā, pakrūtē lido melni taureņi un kādā prāta nostūrī varbūt arī parādās pa kādam melnam, apkaltušam sapnim, bet visam pāri ir melna, silta, putekļaina, teātra tumsa, no kuras reizi pa reizei iznirst kas bezgala ģeniāls.




*Šādos brīžos nedaudz ienīstu mobilos telefonus, jo viņi bojā manu teātra tumsas brīdi.

Grenholma metode

Vakar noskatījos JRT "Grenholma metodi". Nevarētu teikt, ka tā ir mana mīļākā izrāde zemes virsū (čau, "Ziedoni un Visums"), bet pēc tam vēl ilgi malu galvā visādas pārdomas par cilvēku dabu un to, kas tad tai izrādē īsti notika un kāpēc tur vispār kaut kas notika, kā arī apcerēju Ingas Alsiņas samāksloto tēlojumu un klusi savā galviņā vēlreiz pārliecinājos par to, cik ļoti man patīk Gatis Gāga. Manuprāt, tas, ka nevaru izrādi momentā izmest no galvas lielākoties ir labas izrādes rādītājs (viss, protams, ir ļoti subjektīvi).
Šodien noskatījos spāņu filmu, kas it kā uzņemta pēc tās pašas lugas motīviem, un neracionāli sadusmojos, jo likās, ka no pamatmateriāla tur ir palicis tieši nekas. Saprotu, ka tā būtu viena dīvaina filma, ja darbība notiktu tikai konferenču zālē, kurā nīkst četri cilvēki, bet vai tiešām vajag pilnībā pārveidot visu lugas sižetu, lai tur būtu vismaz a) viena seksa aina; b) vīrietis bez krekla; c) mīlestības trijstūris; d) visi iepriekš minētie? Uzrakstiet tad paši savu lugu, nevis sabojājiet tādu, ko kāds jau ir uzrakstījis.

Anyway: JRT "Grenholma metode" >>>>>> Piñeyro's "El método"

Advents Silmačos

Gribēju atstāt šeit tikai šo bildi, bet tad apdomājos, ka tik traki jau nebija, jo bišķiņ smējos un bišķiņ arī skumji palika. Vienīgi tas nabaga cilvēks, kurš lugu sarakstīja, vai nu nekad nebija saticis cilvēkus vai arī nemāk rakstīt, jo nav saprotams, kāpēc tajā lugā vispār kaut kas notiek. Emocijas rodas no nekurienes; viens aktieris spēlē izrādi kā komēdiju; cits atkal uztvēris, ka tā ir traģēdija... Un pēc pamatmateriāla, pieņemu, tiešām nevar saprast, kas tad īsti tur paredzēts. Lai gan, tur jau būtu darbs režisoram.
Un vispār Valmieras teātris man patīk (jāsaka gan, ka pagaidām tikai kā ēka ar patīkamu auru, jo šīs izrādes dēļ tiešām nav viņu par ko slavēt, bet divas citas viņu izrādes esmu redzējusi tikai uz Rīgas skatuvēm). Tiesa, ieraugot trepes uz tualetēm pār mani nāca apgaismība, ka gan Valmierā, gan viņu teātrī jau esmu bijusi. Kaut kādā nebūt vidusskolas klasē braucām ar kori uz Igauniju un pa ceļam līdz Valmierai pamanījāmies tā piepildīties ar dažāda stipruma šķidrumiem, ka Valmieras teātrim izdīcām atļauju izmantot viņu labierīcības.

Tādas nu man tās attiecības ar Valmieras teātri.