huh.

Vai visas pasaules franču valodas skolotājiem ir kāda slepena noruna? Kādā mistiskā likumu grāmatā pieminēts, ka, mācoties šo valodu, obligāti jāpiemin ONG, Alain Souchon un lāču palaišana Pirenejos? Tāpat kā, mācot visu par un ap angļu valodu, nedrīkst nerunāt par I wandered lonely as a cloud?

Est-ce que vous speak English? Nē?

Man patīk distancēt savas smadzenes no pārējā ķermeņa un runāt par tām trešajā personā, jo tādējādi es sevi mierinu ar domu, ka tikai manas smadzenes mēdz būt pastulbas, es pati nē.

Lai vai kā, jau trešo dienu lielākā daļa sarunu man apkārt notiek franciski. Tā kā mans plāns ne ar vienu nedraudzēties ir nedaudz izgāzies (nākamajās trīs nedēļās visu, protams, vēl var labot), tad arī man nekas cits neatliek, kā mēģināt runāt šajā valodā, kas nozīmē: a) visas manas domas lielākoties tiek aprakstītas tagadnē; b) visas manas sarunas ir ļoti primitīvas un īsas, jo neviens šeit nerunā par ong, la chirurgie esthetique vai ko tamlīdzīgu (paldies Alter Ego); c) es nevaru nevienam pastāstīt, cik lieliska esmu, jo man nav attiecīgā vārdu krājuma (p.s. es zinu, ka sarkasms slikti ceļo pa raktiskiem kanāliem, tāpēc just in case - tas bija sarkasms, nevis mana augstprātība. Mana augstprātība izpaužas citādāk.). Tā nu pēc garas un nogurdinošas dienas franciski, es laimīgi cilpoju tikties ar beļģieti, ar kuru iepazinos Anglijā, nespēdama vien sagaidīt, kad varēšu atgriezties pie tik ļoti ierastās angļu valodas.

BET! Nekā nebija. Šķiet, ka manas smadzenes pielāgojušas manu angļu valodas līmeni manām franču valodas zināšanām, kā rezultātā es neesmu spējīgā normāli komunicēt ne vienā, ne otrā valodā. Vārdi jaucas kopā, laiki saplūst vienā lielā pafutupresent un vispār gribas ierakties savā cepeškrāsns istabiņā (saule logā visu dienu, super) un klusi dungot pie sevis latviešu šūpuļdziesmas. Katru vakaru jūtos pārgurusi no aktīvas domāšanas (nez, ko tas liecina par to, cik daudz es ikdienā piedomāju pie tā, ko saku). Un man pat vēl nav sākušās lekcijas!!!!
Vārdu sakot, manas smadzenes un es jau esam pārkarsušas. Nostājos šodien blakus vācu meitenēm un kādas 3 sekundes biju pārliecināta, ka māku vāciski. Ja kaut kur vēl dzirdēšu krievu valodu, sākšu raudāt.

P.S. Man šķiet, ka te nav odu (čau, Līga, kā Tev patīk mans ģenitīvs?).

pirmo divu dienu iespaidi

Haotiskā un neloģiskā secībā.

• franču skaitīšanas sistēma (nu, tā, kur, lai pateiktu 91, jāsaka 4x20+11) var iet ieskrieties, jo beļģi izmanto tādu lietu kā septante un nonante.
• man ir tādas aizdomas, ka kokā, kas ir netālu no mana loga, dzīvo kāds bļaustīgs putns. Vai nu tā, vai arī mūsu papagailis ir ierāpies manā koferī un tagad no turienes skaļi kliedz.
• te ir saldējuma mašīnas. Like, riktīgās saldējuma mašīnas, kuras braucot spēlē mūziku un tad viņām pakaļ skrien bērni. Apsveru iespēju skriet viņiem līdzi.
• izrādās, ka es māku pajautāt ceļu franciski. Vēl vairāk mani pārsteidza fakts, ka es sapratu, ko man atbild.
• nevertheless, manu stipri ierobežoto franču valodas zināšanu dēļ ir praktiski neiespējami uzturēt normālu sarunu. Netīšām uzdūros vienam kanādietim un gandrīz nogāzu viņu no kājām, ļoti ātri un ļoti daudz (un visticamāk ļoti nepareizi) runājot angliski.
• cilvēki, kas dzīvo manā stāvā, acīmredzot ir neredzami (oxymoron), jo es pagaidām esmu manījusi tieši vienu, un tā meitene dzīvo kādas 10 istabiņas tālāk, bet dzirdu es vairāk cilvēkus. Pat virtuvē vai tualetē vēl neesmu nevienu dzīvu dvēseli manījusi. Starp citu, virtuves iekārtas ir nesaprotami radījumi, kuriem man bail iet klāt.
• vakar lēnā solī staigāju pa tuvāko apkārtni, lai atrastu kaut ko, kas izskatās pēc pārtikas veikala. Ejot garām kādai kafejnīcai ar galdiņiem uz ietves, izdzirdēju teikumu: "Labāk sēdēsim šeit ārā." Gandrīz piegāju klāt apsveicināties, bet tad sapratu, ka latvieši Briselē nav nekas neparasts. To apstiprināja arī mana eksaminētāja, kura teica, ka Briselē, Ņujorkā un Cīrihē var atrast absolūti visu nacionalitāšu pārstāvjus.
• vakar aizgāju gulēt tā ap 20:00 un nogulēju 11 stundas no vietas, pa vidu ik pa pāris stundām pamostoties un samulstot par savu atrašanās vietu. Izvirzu teoriju, ka franču valodas lietošana mani nenormāli nogurdina (kas arī izskaidro žāvāšanos franču valodas lekcijās 4 gadu garumā).

C'est tout. Kā var redzēt, nekas nenormāli aizraujošs šeit nenotiek.

a very disgruntled rant

No medium is inherently better than any other.

Michael Chabon (TAAoK&C)

Vienmēr licies, ka snobiski (?) noskaņoti cilvēki (un, ja godīgi, es jau sevi uzskatu par diezgan snobisku) aiz sajūsmas lauž krēslus, kad rodas iespēja pasmieties par Holivudas action/adventure/fantasy/sci-fi/comedy filmām un cilvēkiem, kas tās skatās. Vēl es iedomājos, ka viņi to dara dzerot vīnu un veicot Silvijas Platas darbu priekšlasījumus vai skatoties obscure japāņu filmas, kas filmētas ar mobilo telefonu režisora pagrabā.

Guess what? Es varu no rītiem lasīt Silviju Platu Viljamu Šekspīru un vakarā skatīties visus Iron Man pēc kārtas (lielākoties tāpēc, ka man nav darba), un ne vienmēr ir garants, ka Šekspīrs mani aizkustinās vairāk nekā Tonija Stārka šrapneļi sirdī vai Breda Pita World War Z mati. Ciest nevaru, ja man liek justies vainīgai vai, vēl trakāk, muļķīgai par kaut ko, kas man ārkārtīgi patīk un kas mani personīgi aizkustina. Es lielākoties bez problēmām panesu labi pamatotus viedokļus, kas vienkārši nesakrīt ar manējiem. Bet cilvēki, kuri nespēj no kaut kādām lietām izvilkt kaut ko priekš sevis (kas ir normāli) un tāpēc jūtas absolūti tiesīgi uzskatīt šīs lietas par kaut kādā veidā zemākām (kas nav normāli), manī izraisa visai neraksturīgas agresijas (un verbālās/rakstiskās caurejas) lēkmes.

Secinājums: ir lieliski, ja cilvēkam piemīt spēja atmest žanriskus un visādus citādus aizspriedumus. Varbūt vienkārši četru gadu laikā esmu pieradusi pie savām filoloģēm, tāpēc laiku pa laikam, iegriežoties ne-filoloģiskajā pasaulē, jūtos nedaudz izmesta no laivas. Nezinu, vai tas ir saistīts ar izglītību vai arī ar ko citu, bet, ja es tagad viņām no visas sirds paziņotu, ka Borats ir mana mīļākā filma un Uliss mīļākā grāmata, man gribētos cerēt, ka viņas no mani neatteiktos. Varbūt tikai, labu gribēdamas, pierakstītu pie psihiatra. Nezinu, vai to sauc par daudzpusīgumu, pakļaušanos masām vai bērnišķību un gaumes trūkumu. Man tīk domāt, ka tas ir open-mindedness.

Jo tuvāk nāk 12. jūlijs, kad man jādodas uz Beļģiju, lai trīs nedēļas mācītos franču valodu, jo vairāk saplok mans entuziasms to darīt. Kad pieteicos, laikam tā īsti neaptvēru, ka man 6 stundas dienā būs jāmācās franču valoda. Huh.

On an unrelated note, pieteikums maģistrantūrai iesniegts, ja par pieteikuma iesniegšanu var saukt podziņas nospiešanu un šķiršanos no 15 Ls. Cerams, ka nenāksies rūgti nožēlot. Sliktākajā gadījumā vismaz būs jauni Maximas joki un citas smieklīgas lietas.