Lielākoties Naumaņa izteikumi mani dzen izmisumā, bet reizēm var atrast ko asprātīgu (un arī kā naglai uz galvas). No "Vējiem līdzi" (Dailes teātris) recenzijas:

[...] izrādes fināla ainas nēģeru koris, kad tumšos tērpos, kas atgādina tipiskas ķīniešu vai korejiešu darba drēbes, kādas esam raduši redzēt propagandas fotouzņēmumos no ĶTR vai Ziemeļkorejas ziņu aģentūrām, uniformēta "darbaļaužu masa" pa kāpnēm ilgi un draudīgi tuvojas skatītājiem, refrēnā dziedot: "Rīt, rīt, rīt." Kas būs rīt? Vispasaules proletariāta revolūcija? Melno okupācija? Kā saka, ņepoņal. Toties efektīgi.

Es laikam daudz ko atdotu, lai man kaut kas rūpētu tik ļoti, cik Taubem literatūra.

Ja mēs pieturamies pie Aristotelian thinking un uzskatam, ka cilvēks ir bioloģiska mašīna, tad manā modelī ir pieļauta kaut kāda tehniska kļūme, kas man liek raudāt olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju laikā. Šodien tas izskatījās sevišķi skumīgi, jo iznāca nosalušai un ne pārāk apmierinātai ar dzīvi raudāt ceptu pelmeņu šķīvī.

On a brighter note - woohoo olimpiāde!!! Pie tam, ziemas, kas manai sirdij daudz tuvāka par vasaras, jo...nu...hokejs. Žēl tikai, ka darbu un universitāti neviens nav atcēlis.

Ar savu šī gada bremzes tempu esmu pamanījusies izlasīt tieši divas grāmatas. Pats par sevi tas nav nekāds diži pārsteidzošs fakts, bet tas, ka abas grāmatas esmu pamanījusies novērtēt ar piecām zvaigznēm, gan. Kritušies standarti? Vai arī vienkārši, kad vairs nav tik daudz laika lasīt, izvēlos labākas grāmatas?

Esmu sapratusi, ka cilvēku savtīgo dabu visvairāk parāda fakts, ka aizkari tiek piekārti ar smuko pusi uz iekšu, nevis āru.