all work and no play

Īstenībā zināma burvība strādāt sestdienu rītos.

Dzīvoklis no rīta parasti pavisam kluss, pat kaķis negrib sestdienā celties. Uz ielām cilvēku un mašīnu maz. CoffeeInn rindas nav. Biroja ēka vispār izmirusi, ja atskaita apsargu un pa kādam klientam, kas nomaldījies. Varu lēnā garā dzert kafiju un krāmēties ar savām lietām, kuras pa nedēļu sakrājušās nepadarītas.

Heh. Varbūt tomēr Stokholmas sindroms.

with every day I grow a little more sure

"The difference between a writer and someone who dreams of being a writer is that the writer has finished. You’ve gone through the agony of taking an idea that is perfect – it’s soaring, it comes from this other place – then you’ve had to summon it down and process it through your shit brain. It’s coming out of your shit hands and you’ve ruined it completely. [..] And then you have another idea. And then these finished things are like stepping stones towards being able to find your voice.

[..] living through that agony is what gives you the humility to understand what writing is about."

Kate Tempest

Stulbāk vēl, ja vēlāk žēl.

Juris Kulakovs, atrādot Pērkona dziesmas padomju cenzūras ieviesējiem, norādīja, ka dziesma "Balāde par gulbi" veltīta PSRS dabas aizsardzības fondam. Jo nosist gulbi taču ir tik stulbi!

Tētis: Re, mamma kā no laivas izmesta.
Mamma: Tad jau drīzāk tu kā no laivas izmests!
Tētis: Nē, es pats izkāpu.

Latviešu tautas ticējums

Ja kolēģe atsūta e-pastu ar subject line "Lūgums", tad visu atlikušo dienu galvā Mirdza Zīvere dziedās par to, cik ļoti viņai gribas uz Slīteres siliem.