Pirmdiena

Man būtībā nepiemīt tas universālais riebums pret pirmdienām, kas, spriežot pēc visiem tvītiem, gifiem un sazina kā vēl, ir pilnībā pārņēmis pasauli. Toties man ir nelielas problēmas ar šo konkrēto pirmdienu, jo es nesaprotu, ko viņa no manis grib.
Ja es mēģinātu iztulkot, ko šodiena man vēlas pateikt ar visiem dienas notikumiem, tad iznāktu kaut kas no sērijas You suck. No, I didn't mean it, you're awesome. Actually, I changed my mind - you really do suck. Well, you know what - you might actually be OK, but in case you are (which, btw, is still up for debate), it's going to cost you a lot of money.
Varbūt vajadzētu atbrīvot savu ģimeni, blogu un sevi pašu no manām divas stundas gulējušajām, dramatizēt-gribošajām smadzenēm, kurās nav palikusi vairs ne kripatiņa loģikas, un vienkārši iet un saldi nogulēt kādas 8 16 stundas vietas.
Vienīgi žēl, ka no rīta pamostoties nebūs nekādas baltas lapas, uz kuras visu var sākt no jauna.

Please note that automatically generated emails of this type are occasionally seen as spam by your email account, so please check your deleted and junk folders if you do not appear to have received this email.

Vismaz es neesmu vienīgā, kas kļuvusi bezgala neloģiska.

It's a challenge to move but it shouldnoe be. Ah can move. It has been done before.

(Irvine Welsh, Trainspotting)

Acīmredzot manas izjūtas darba dienu rītos ir tieši tādas pašas kā pieredzējušam narkomānam uz lomkām.

Gribu lasīt/rakstīt grāmatas, skatīties filmas un seriālus, kā arī britu tv šovus, bet pakausī visu laiku tāda nelāga sajūta, ka nekas netiek darīts ne bakalaura darba, ne angļu valodas variantu projekta, ne franču valodas prezentācijas labā. Tāpēc beigās nedaru ne vienu, ne otru, bet bezmērķīgi klīstu no vienas interneta lapas pie otras cerībā apklusināt stulbo sirdsapziņas balsi.

Ar latviešu dzeju un prozu esmu uz Jūs. Bet Ziedoni mīlu no visas sirds, tāpēc šovakar, pārlasot vienas no mīļākajām rakstnieka rindām, ir ļoti skumji. Un pēkšņi šķiet tik ārkārtīgi zīmīgi, ka svētdien tika nopirktas biļetes, lai vēlreiz dotos uz "Ziedonis un Visums".

Man ir pašam savs ēzelītis. Iekšējais ēzelītis. Mēs it kā labi saprotamies, bet dažkārt es domāju, ko vērts ir intelekts, ja nevar savu iekšējo ēzeli uzvarēt? Kā vērts, cik vērts? Ja es viņu uzvarētu, tad manis vairs nebūtu.

Es reiz redzēju, kā ēzelītis kāpj kalnā, un visu sapratu.

Ceļš gāja augšup pa kalnu, ēzelītis kāpa, līdz pusceļā apstājās. Ausis kustinādams, skatījās, brīnījās, pagriezās un klusītēm, lēnītēm gāja atpakaļ.

Es uzreiz sapratu viņa dvēseli. Uzgāja augšā tā mierīgi, klup, klup, augstu uzkāpa, paskatījās apkārt, palūkojās pa labi, pa kreisi, uz visām pusēm, apjēdza pasauli, viens pats tur pastāvēja. Likās, ka teju, teju, viņš ies tālāk, bet viņš pagriezās un gāja atpakaļ. Es sapratu viņa dvēseli, jāliek viņam miers.

Vieglas smiltis, Ziedoni!