Cerību ezers

Vladislavu Nastavševu mēdzu dēvēt par savu lielo teātra mīlu, tāpēc droši vien esmu sasniegusi tādu stadiju, ka viņš varētu uznākt uz skatuves un tikai nošķaudīties, bet es jau būtu absolūtā sajūsmā. Cerību ezers, protams, ir kas vairāk par šķaudienu, un, lai gan izrādes laikā brīžiem uzmācas no domas no sērijas 'nu un?', par izrādi domāju jau trešo dienu un diezin vai tuvākajā laikā pārtraukšu to darīt.

Equus

Equus manā apziņā ir sēdējis, kopš 2007.gada, kad Daniels Redklifs ļoti veiksmīgi centās izlauzties no Harija Potera tēla, tāpēc ļoti priecājos, kad Dailes teātris iekļāva šo izrādi savā repertuārā. Un savu priecāšanos man ne mirkli nav nācies nožēlot, jo Grozai-Ķiberei ir izdevusies spēcīga un motivējoša izrāde, kas, ja skatītājs ļauj, var satricināt līdz sirds dziļumiem un nelaist vaļā vēl ilgi (lai gan... ko tad es zinu – izrādi redzēju tikai vakar).

Kad biju maza, naiva un dzīvoju mājā, kurai tobrīd bija tikai viens stāvs, istabā, kur man visvairāk patika spēlēties, pie sienas ar pelēkām tapetēm bija milzīga (vai vismaz manā prātā tā palikusi milzīga) sacaurumota Vācijas karte. Sacaumurota tāpēc, ka mēs pat to mēdzam svaidīt šautriņas. Lai vai kā, mani karte ārkārtīgi piesaistīja, tāpēc par Vācijas ģeogrāfijas zināšanu līmeni nesūdzos, bet sevišķi lielu uzmanību es vienmēr pievērsu lielākajai peļķei šajā kartē - Bodensee. Nosaukums man palicis prātā līdz pat šai baltai dienai, un esmu to šad tad iepinusi sevis rakstītos stāstos, jo, nu, man acīmredzot patīk lielas peļķes.

Liels bija mans pārsteigums, kad šodien, mirkli pirms uzbraukšanas uz prāmja, lai šķērsotu Konstances ezeru, pēkšņi kāds ieminējās, ka Vāciski to sauc Bodensee. Manas ģeogrāfijas zināšanas tātad būtībā var iet ieskrieties, ja jau pati to nebiju izfunktierējusi, bet ne par to šoreiz stāsts. Stāsts ir par to, ka šodien piepildīju vienu nelielu sapni, par kura eksistenci man iepriekš nebija ne mazākās nojausmas. Es jau tā "liela" ūdens tuvumā palieku dīvaina, bet šodien, esot pie un uz Bodensee, mani pārņema tāda pacilātības un bērnišķīga prieka sajūta, ka tikai stulbi smaidīju un nebiju īsti spējīga parunāt.

Dzīve/liktenis/insert-a-deity-here varbūt reizēm nedod to, ko pašai ļoti gribas, bet reizēm tā pasviež precīzi to, ko tobrīd vajag.
Par mazajiem prieciņiem ;)

Šodien darbā izklaidēju kolēģus ar stāstiem par to, ko bērnībā mēdzu prātuļot savā galviņā. Man šķiet, ka viņi sāk noticēt, ka es jau piedzimu pusmūžā. Case in point:

• pārlasījusies latviešu tautas pasakas, no visas sirds ticēju, ka mājas ar visām tām piederošajiem īpašumiem pienākas vecākajam dēlam, tāpēc aktīvi baidījos, ka mans brālis mani izliks un man nebūs kur dzīvot.
• bērnībā vienmēr gāju gulēt ar tādu mēreni nošņurkušu mīksto mantiņu (sunīti vārdā Reksis). Ļoti ilgu laiku pavadīju baidoties, ka mans nākotnes vīrs būs kategoriski pret to, ka, arī precēta būdama, turpināšu ņemt sunīti līdzi.

Dienas saruna

Ilze: Nav gluži tā, ka es vakar gāju bučoties, bet pietika jau padzerties, kad uz glāzes malas tā arī palika visa mana lūpukrāsa.
Alise: Apparently ar uzkrāsotām lūpām neko nedrīkst darīt.
Ilze: Dzert/ēst >>>> lūpukrāsa
Ilze: Lol, I am never going to get married