Dienas saruna

Es: Ja es varētu beigt vārda "Andris" vietā rakstīt "Andirs", būtu baigi jauki.

Līva: Visi Andirši tev noteikti piekrīt.

Birojs pt. 2

Kolēģe ar klientu runā pa parasto telefonu.

Kolēģe: Jā, protams. Tūlīt pārbaudīšu, uzgaidiet nedaudz, lūdzu.
Viņa ar biroja krēslu cenšas piebraukt tuvāk mapei, bet telefona vads tik tālu nesniedzas, tāpēc klausule tiek izrauta viņai no rokām, atsitas pret galdu, krēslu un grīdu. Kolēģe nopūšas un lēnām paceļ klausuli no zemes.
Kolēģe: Atvainojiet, mums te ar telefonu kaut kādas tehniskas problēmas.

It's good to be back at work! ^^

Tāda dīvaina sajūta (kā jau viņas visas). Pieliku punktu grāmatas otrajam melnrakstam. Ar smagu roku to novietoju patālākā mapītē desktopa stūrī un ļāvu sev mapīti atvērt tikai pēc dzimšanas dienas. Lai domas nogulsnējas un varbūt parādās kāda objektivitātes palieka manā skatījumā (maz ticams).

Pati sev pierādīju, ka tā gluži nav, ka ar vienas štruntīgas grāmatas uzrakstīšanu, biju izsmēlusi visu savu rakstīšanas potenciālu - ir galvā un pirkstos materiāls vēl citām, varbūt štruntīgākām, bet varbūt labākām. Uzrakstīju vēl vienu. Ko nu? Kurā brīdī parādās tā padarīta darba sajūta?

Lietas, ko gribas darīt, kad ir lauzta kāja:
- iet pārgājienos;
- doties ceļojumos;
- lēkt ar lecamauklām;
- braukt ar riteni;
- auklēt mazus bērnus, kas tikko iemācījušies staigāt;
- slidot;
- beidzot mēģināt uzsākt regulāri skriet.

Lietas, ko gribas darīt, kad nav lauzta kāja:
- gulēt.

The nicest thing about feeling happy is that you think you'll never be unhappy again.

Manuel Puig

NĒ!!! Nē, nē, nē, nē, Manuel! Manuels reāli neko nesaprotu no dzīves, jo vismaz manā mazītiņajā visumā viss ir tieši otrādāk. Kad esmu laimīga, tad reāli kaut kur pakausī visu laiku aktīvi vibrē sajūta, ka tas taču tūlīt, tūlīt aprausies. Toties, kad esmu nelaimīga, tad šķiet, ka, lūk, šis stāvoklis gan nebeigsies vairs nekad manā dzīvē. Dumjais Manuels.